Ierobežojoši pasākumi jeb sankcijas ir nozīmīgs ES kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) instruments. Tos izmanto kā daļu no integrētas un vispusīgas politikas pieejas, kurā ir ietverts arī politiskais dialogs, papildu centieni un citi tās rīcībā esošie instrumenti.

Sankciju piemērošanas galvenie mērķi

  • nodrošināt ES vērtības, pamatintereses un drošību
  • saglabāt mieru
  • nostiprināt un atbalstīt demokrātiju, tiesiskumu, cilvēktiesības un starptautisko tiesību principus
  • novērst konfliktus un stiprināt starptautisko drošību

Ar sankcijām tiecas panākt izmaiņas politikā vai sarakstā iekļauto rīcībā, tādējādi sekmējot KĀDP mērķu sasniegšanu. Sankcijas var piemērot

  • trešo valstu valdībām saistībā ar to politiku,
  • vienībām (uzņēmumiem), kas nodrošina iespējas īstenot šādu politiku,
  • grupām vai organizācijām, piemēram, teroristu grupām,
  • personām, kuras atbalsta konkrētu politiku, un personām, kuras iesaistītas teroristu darbībās utt.

Sankcijas izstrādā tā, lai līdz minimumam samazinātu nevēlamas sekas tiem, kas nav atbildīgi par politiku vai darbībām, kuras ir bijušas iemesls sankciju pieņemšanai. Jo īpaši ES strādā, lai līdz minimumam samazinātu sekas, kas rastos vietējiem civiliedzīvotājiem un likumīgām darbībām attiecīgajā valstī vai ar šo valsti.

Visi ES pieņemtie ierobežojošie pasākumi pilnībā atbilst pienākumiem, kas noteikti saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, tostarp tiem, kas attiecas uz cilvēktiesībām un pamatbrīvībām.

Pamatnostādnes par ierobežojošiem pasākumiem

2004. gadā Politikas un drošības komiteja vienojās par dažiem pamatprincipiem attiecībā uz

  • sankciju izmantošanu,
  • to īstenošanu,
  • to ietekmes novērtējumu un kontroli.

Minētie pamatprincipi ir iekļauti ierobežojošo pasākumu īstenošanas un izvērtēšanas pamatnostādnēs, ko Padome pirmoreiz pieņēma 2003. gadā un pārskatīja un atjaunināja 2005., 2009. un 2012. gadā.