ES tirdzniecības nolīgumi

Preču un pakalpojumu tirdzniecība dod nozīmīgu ieguldījumu ilgtspējīgas izaugsmes palielināšanā un darbvietu radīšanā. Jau tagad vairāk nekā 30 miljonu darbvietu ir atkarīgas no eksporta ārpus ES. Nākotnē 90 % no globālās izaugsmes notiks ārpus Eiropas robežām. Tāpēc tirdzniecība ir izaugsmes dzinējspēks un svarīga ES prioritāte.

Padome iestājas par spēcīgu, noteikumos balstītu daudzpusēju tirdzniecības sistēmu. Atbildīgu ES tirdzniecības politiku papildina augsta līmeņa pārredzamība un efektīva saziņa ar iedzīvotājiem par tirdzniecības un atvērtu tirgu priekšrocībām un problēmām.

Kas ir tirdzniecības barjeras?

Valdības var tirdzniecībai uzlikt dažādas barjeras, lai vietējās preces padarītu konkurētspējīgākas nekā importa preces.

Pastāv vairāku veidu tirdzniecības barjeras. Tarifi ir muitas nodokļi, ko uzliek importam. Tie padara vietēji ražotas preces cenas ziņā izdevīgākas salīdzinājumā ar līdzīgām importētām precēm. Pat ja muitas nodokļi tiek atcelti, tirdzniecība joprojām var saskarties ar daudziem šķēršļiem, kurus rada atšķirīgs tehniskais regulējums, kas piemērojams izstrādājumiem un pakalpojumiem.

Ar tarifiem nesaistīti tirdzniecības šķēršļi nozīmē ierobežojumus, kurus rada aizliegumi, nosacījumi vai speciālas tirgus prasības, kas apgrūtina un/vai sadārdzina izstrādājumu importēšanu vai eksportēšanu.

Kas ir tirdzniecības nolīgumi?

ES savas tirdzniecības attiecības ar trešām valstīm veido ar tirdzniecības nolīgumiem. Tie paredzēti tam, lai radītu labākas tirdzniecības iespējas un pārvarētu tirdzniecības barjeras.

Tirdzniecības politiku izmanto arī kā līdzekli tam, lai veicinātu Eiropas principus un vērtības, sākot ar demokrātiju un cilvēktiesībām un beidzot ar ES ieskatiem par vidi, sociālajām un darba tiesībām vai attīstību. Tādējādi Padome nodrošina, ka tirdzniecības nolīgumi aizsargā ES vērtības, standartus un regulatīvo praksi. Tas ietver:

  • ilgtspējīgu attīstību,
  • labu pārvaldību,
  • brīvu, taisnīgu un ētisku tirdzniecību,
  • vides aizsardzību,
  • cilvēktiesības un darba tiesības,
  • veselības un patērētāju tiesību aizsardzību,
  • dzīvnieku labturību,
  • kultūras daudzveidības aizsardzību.

Kāda veida tirdzniecības nolīgumi pastāv?

ES kopējā tirdzniecības politika balstās uz Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 207. pantu. Sarunas par tirdzniecības nolīgumiem notiek saskaņā ar noteikumiem, kas izklāstīti 218. pantā (LESD).

Tirdzniecības nolīgumiem ir dažādi nosaukumi atkarībā no nolīguma satura: Ekonomisko partnerattiecību nolīgumi ar tādiem partneriem kā Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstīm ir pirmkārt vērsti uz atbalstu attīstībai. Brīvās tirdzniecības nolīgumi ar attīstītajām valstīm un jaunietekmes ekonomikām tiek slēgti ekonomisku apsvērumu dēļ un balstās uz savstarpēju tirgus atvēršanu. Tie piešķir preferenciālu piekļuvi iesaistīto valstu tirgiem. Daži tirdzniecības nolīgumi ir daļa no plašākiem politiskiem nolīgumiem – tas tā ir, piemēram, dažu asociācijas nolīgumu gadījumā. Kā daļu no plašākiem nolīgumiem, tādiem kā partnerības un sadarbības nolīgumi (PSN), ES slēdz arī nepreferenciālus tirdzniecības nolīgumus.

Kādi tirdzniecības nolīgumi pastāv starp ES un trešām valstīm?

ES ir sekmīgi noslēgusi virkni tirdzniecības nolīgumu ar partnervalstīm.

Infografika – ES tirdzniecības karte

ES tirdzniecības karte

Pašlaik notiek arī šādas tirdzniecības sarunas:

  • Transatlantiskās tirdzniecības un ieguldījumu partnerības (TTIP) sarunas ar ASV,
  • sarunas par ES un Kanādas Visaptverošo ekonomikas un tirdzniecības nolīgumu (CETA),
  • sarunas par ES un Japānas brīvās tirdzniecības nolīgumu,
  • sarunas par Pakalpojumu tirdzniecības nolīgumu (TiSA) starp 23 PTO locekļiem, ieskaitot ES.

Kādu labumu nes tirdzniecības nolīgumi?

Tirdzniecībai būtu jānes labums visiem – patērētājiem, darba ņēmējiem un uzņēmumiem – un būtu jāsniedz vienlīdzīgas iespējas visās ES dalībvalstīs un reģionos.

Tirdzniecības nolīgumi var sniegt daudz priekšrocību:

  • jaunu tirgu atvēršana ES precēm un pakalpojumiem,
  • plašākas iespējas ieguldījumiem un ieguldījumu aizsardzība savstarpīguma un savstarpēja izdevīguma garā,
  • tirdzniecības izmaksu samazināšana, likvidējot muitas nodokļus un mazinot birokrātiju,
  • tirdzniecības paātrināšana, atvieglojot preču tranzītu caur muitu un pieņemot kopīgus noteikumus par tehniskajiem un sanitārajiem standartiem,
  • paredzamāka politikas vide, uzņemoties kopīgas saistības jomās, kas ietekmē tirdzniecību, piemēram, intelektuālā īpašuma tiesības, ar tarifiem nesaistīti tirdzniecības šķēršļi, konkurences noteikumi un regulējums publisko iepirkumu lēmumiem,
  • atbalsts ilgtspējīgai attīstībai, sekmējot sadarbību, pārredzamību un dialogu ar partneriem par sociālajiem un vides jautājumiem.

Infografika – ES tirdzniecības sarunas

ES tirdzniecības sarunas

ES tirdzniecības aizsardzības instrumentu modernizēšana

Padomes Pastāvīgo pārstāvju komiteja (COREPER) vienojās par Padomes nostāju sarunās attiecībā uz priekšlikumu par ES tirdzniecības aizsardzības instrumentu modernizāciju – tā ir pirmā šo instrumentu fundamentālā pārskatīšana kopš 1995. gada. Komisija 2013. gada aprīlī iesniedza priekšlikumu modernizēt spēkā esošos instrumentus. Ar ierosināto regulu groza spēkā esošās antidempinga un antisubsidēšanas regulas, lai labāk reaģētu uz negodīgu komercpraksi. Priekšlikuma nolūks ir, nodrošinot brīvu un godīgu tirdzniecību, pasargāt ES ražotājus no negodīgas konkurences radītiem zaudējumiem.

Kāda ir Padomes loma tirdzniecības sarunās?

Tirdzniecības politika un ES nolīgumu labāka īstenošana ir Komisijas, dalībvalstu un Eiropas Parlamenta kopīga atbildība.

Padomei ir ļoti svarīga loma procesā, kurā tiek ieskicētas jauna tirdzniecības nolīguma aprises – dokumentā, ko parasti dēvē par "sarunu pilnvarām", tā pilnvaro Komisiju ES vārdā vest sarunas par jaunu tirdzniecības nolīgumu. Savā pilnvarojumā Padome sniedz attiecīgas sarunu norādes, ieskaitot mērķus, sarunās aplūkojamos jautājumus un iespējamus termiņus.

Komisija pēc tam ES vārdā un ciešā sadarbībā ar Padomi un Eiropas Parlamentu ved sarunas ar konkrēto partnervalsti. Tā regulāri ziņo Padomei un Parlamentam par sarunu gaitu. Visu sarunu laikā Komisija konsultējas ar Padomi.

Kad ar partneriem panākta vienošanās par nolīguma tekstu un kad tas sastādīts un iztulkots visās ES oficiālajās valodās, Komisija iesniedz Padomei oficiālus priekšlikumus par tā pieņemšanu.

Pēc diskusijām Padomē un pēc juristu lingvistu veiktas teksta pārskatīšanas Padome pieņem lēmumu par parakstīšanu. Padome lemj arī par to, vai nolīgumu provizoriski piemērot pilnībā vai daļēji, ja nolīgumam ir jaukts raksturs, proti, ja tas aptver ne vien ES kompetences jomas, bet arī jautājumus, kas ir dalībvalstu kompetencē.

Puses nolīgumu pēc tam oficiāli paraksta. Padomes priekšsēdētājs izraugās personu, kas nolīgumu paraksta ES vārdā. Ja nolīgums aptver jautājumus, par kuriem ir kopīga atbildība (t. i., tas aptver ne vien ES kompetences jomas, bet arī jautājumus, kas ir dalībvalstu kompetencē), tas jāparaksta arī visām dalībvalstīm.

Pēc parakstīšanas Padome nolīgumu kopā ar projektu lēmumam par tā noslēgšanu nosūta Eiropas Parlamentam, lai saņemtu tā piekrišanu.

Tikai pēc tam, kad ir saņemta Eiropas Parlamenta piekrišana, Padome pieņem lēmumu par nolīgumu noslēgšanu. Ja nolīgums aptver jautājumus, par kuriem ir kopīga atbildība, Padome to var noslēgt tikai pēc tam, kad to ratificējušas visas dalībvalstis.

Vairāk informācijas par atsevišķiem tirdzniecības nolīgumiem varat atrast Padomes nolīgumu un konvenciju datubāzē.