Priekšsēdētāja Donalda Tuska runa ES parlamentu spīkeru sanāksmē Romā

Eiropadome
  • 17.03.2017.
  • 17:20
  • Runa
  • 140/17
  • Institucionālie jautājumi
17.03.2017.
Kontaktinformācija presei

Preben Aamann
Eiropadomes priekšsēdētāja runaspersona
+32 22815150
+32 476850543

Viesojoties Senato della Repubblica, nevar nejust vēsturi, ko ieskauj Palazzo Madama mūri. Tas liek mums domāt ne tikai par politisko drāmu, ko visi šobrīd piedzīvo ik dienu, bet arī par lielajiem notikumiem gadsimtu garumā, kuri ir Eiropas dzimšanas apliecinājums. Piemēram, mūsdienām ideāli atbilst viens no meistardarbiem, kas rotā Senāta sienas, – Čezāres Makari Cicerone denuncia Catilina. Tā ir politiska alegorija par demokrātijas institūtu cīņu pret populismu un par šo institūtu triumfu pār to.

Tas mums vispirms atgādina par to, ka jebkuras politiskas kopienas spēks ir atkarīgs no vēlmes izdzīvot, no tās dzīvīguma un gudrības. Otrkārt, ka darviniskajā politiskajā izdzīvošanas cīņā vārdi vienmēr ir bijuši un būs visstiprākais ierocis.

Cicerons teica: "Brīvība – tā ir piedalīšanās varā." Pat senie grieķi un romieši mocījās ar sarežģīto jautājumu – ko tad īsti nozīmē būt brīvam. Pirms sešdesmit gadiem valstsvīri no sešām valstīm nolēma, ka vienīgā patiesā brīvība ir brīvība rīkoties kopā. Citiem vārdiem sakot, suverenitāte nozīmē vietu pie sarunu galda. Tāpēc 1957. gadā tika parakstīts Romas līgums. Tīras sagadīšanās pēc es piedzimu šajā pašā gadā, un visa mana dzīve ir uz Romas līguma pamatiem būvētā īstenība. Domāju, ka lieki stāstīt, cik svarīgi man ir pašam būt klāt šeit kopā ar jums.

Protams, šodienas acīm skatoties, viss izskatās cēlāk, apzinātāk un plānotāk. Pastāv tendence Romas līguma parakstītājus atcerēties kā politiskus ģēnijus un vienotas Eiropas idejas sludinātājus. Patiesībā tie bija līderi, kuri arī sevī nejutās īsti pārliecināti, kuri dažādu notikumu dēļ bija pakļauti neiedomājamam spiedienam un atradās pilnīgi neaizsargātā stāvoklī. Kopā sanākt viņus piespieda Eiropas kolektīvā bezspēcība pēc Otrā pasaules kara. Citi varianti bija ārkārtīgi nepatīkami. Kara atnestā posta šausmas joprojām bija skaidri pamanāmas ik dienu.

Eiropas valstis bija baiļu pārņemtas, un neaizsargātība tām deva pazemību, skaidrību un dziļu viedumu, lai sanāktu parakstīt Romas līgumu. Tā aizsākās process, kurš kopš tā laika ir atgriezis vēl daudzas valstis uz brīvības un labklājības ceļa – kā austrumos, tā rietumos. Tas mums ir palīdzējis saprast – ja Eiropa ir vāja, arī tās atsevišķās valstis būs vājas. Ja Eiropa ir spēcīga, arī tās dalībvalstis ir spēcīgas. Tikai esot vienoti, mēs varam īstenot savu suverenitāti – būt patiesi brīvi – plašākā pasaulē. Tā tas bija toreiz, un tā tas ir joprojām. Tā tas būs vēl nākamos sešdesmit gadus.

Romas līguma triumfs izskaidrojams arī ar to, ka to radīja un īstenoja valdības, kas balstās uz demokrātisku vienprātību. Valstu parlamenti (kuru pārstāvji esat jūs) tātad nodeva savas pilnvaras Eiropas kopienai ar vēstījumu: "Lūdzu, dariet un gūstiet rezultātus mūsu kopīgajās interesēs!" Tas bija aizdevums, kurš laika gaitā ir nesis augļus, pat ja mēdz būt vilšanās un kavēšanās.

Kāds reiz teica: "Eiropa ir kā koks. Tas aug katru dienu, bet tu šo augšanu nepamani." Diezgan romantisks tēls, bet tāpēc ne mazāk patiess. No Romas līguma sēklas izauga pārmaiņas, kas pasauli ap mums ir pārvērtušas tik ļoti, ka vairums cilvēku pat nespēj atminēties to, kā bija agrāk. Pateicoties Līgumam, mēs ieguvām atvērtu domāšanu un atvērtas sabiedrības. Kā arī, protams, pasaules lielāko tirgu mūsu labklājībai. Kad biju jauns un augu dzelzs priekškara ēnā, šīs lietas es gandrīz nemaz nevarēju iztēloties, kaut gan es sapņoju, ka kādudien tas varētu notikt.

Nākamnedēļ atzīmējamā gadadiena ir brīdis ne vien svinībām, bet arī bezkaislīgām pārdomām. Pat ja mēs redzam, ka ekonomiskās brūces lēnām dzīst, daudzi cilvēki joprojām satraucas par to, cik apjomīgi un daudzskaitlīgi ir mūsu šābrīža izaicinājumi. Vislielākais no tiem – pēc pāris gadiem paredzētā Lielbritānijas izstāšanās no ES dalībvalstu vidus. Vislabākais veids, kā reaģēt uz šādiem grūtiem laikiem, ir censties no jauna atgūt sākotnējo līguma parakstītāju pazemību, skaidrību un viedumu. Tikai tad varēsim izdarīt pareizo izvēli nākotnei. Jo pagātne māca, ka Eiropa visvairāk un visradošāk spēj izpausties tad, kad tā ir visvairāk apdraudēta, lai arī cik paradoksāli tas izklausītos. Tā atnes daudz vairāk, pateicoties pieticīgai, pacietīgai uzcītībai, nevis vērienīgām vīzijām.

Tas ir viens no iemesliem, kāpēc esmu gandarīts par to, ka šodien ar mums kopā bija De Gasperi fonda priekšsēdētāja Marija Romana De Gasperi. Šis ir īstais brīdis atcerēties viņas tēva slavenos vārdus: "Nākotne netiks būvēta ne ar spēku, ne arī ar iekarošanas kāri, bet gan ar demokrātijas metodes pacietīgu piemērošanu, vienošanās konstruktīvo garu un brīvības respektēšanu." Varbūt šie vārdi nav pietiekami dramatiski laikmetā, kad politika notiek Tviterī. Tomēr es vienalga novērtēju to patiesumu un spēku. Es joprojām ticu, ka ar tiem pietiek, lai mūs vadītu turpmāk. Paldies! Grazie!