Priekšsēdētāja Donalda Tuska runa Romas līgumu 60. gadadienas atceres ceremonijā

Eiropadome
  • 25.03.2017.
  • 11:20
  • Runa
  • 154/17
  • Institucionālie jautājumi
25.03.2017.
Kontaktinformācija presei

Preben Aamann
Eiropadomes priekšsēdētāja runaspersona
+32 22815150
+32 476850543

Esmu dzimis pirms 60 gadiem, tādējādi esmu tikpat vecs kā Eiropas Kopiena. Šā iemesla dēļ ļaujiet man šodien nākt klajā ar personiskākām pārdomām. Kā jau jūs zināt, dažkārt dzimšanas vietai ir pat vēl lielāka nozīme nekā dzimšanas datumam. Manā gadījumā tā ir Gdaņskas pilsēta, ko gadsimtu gaitā neatlaidīgi būvējuši poļi un vācieši, nīderlandieši, ebreji, skoti un francūži. Tomēr 1945. gadā, sakritības pēc – arī marta mēnesī, dažu dienu laikā Hitlers un Staļins iznīcināja manu dzimto pilsētu. Tā tika nopostīta līdz pamatiem.

Man bija astoņi gadi, kad Kopiena ar Apvienošanās līgumu izveidoja vienotu padomi un vienotu komisiju; ceļš, ko toreiz katru dienu mēroju uz savu skolu, veda caur joprojām nopostītās pilsētas gruvešiem. Man Otrais pasaules karš nav nekāda abstrakcija.

1980. gadā, gadu pēc pirmajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām, manā Gdaņskā dzima kustība "Solidaritāte" ("Solidarność"). Es toreiz biju tur – Gdaņskas kuģu būvētavā – starp strādniekiem un kopā ar Lehu Valensu (Lech Wałęsa), kuriem pietika drosmes, stājoties pretī komunistu režīmam, skaļi paust patiesību par mūsu sapņiem. Tie bija vienkārši sapņi: par cilvēka cieņu, par brīvību un demokrātiju. Tolaik mēs raudzījāmies uz Rietumiem, brīvas un apvienošanās procesā esošas Eiropas virzienā, un mēs instinktīvi jutām, ka tā bija tieši tā nākotne, par ko mēs sapņojām. Un kaut arī pret mums sūtīja tankus un karaspēku, šie sapņi turpināja dzīvot.

Kad 1987. gadā stājās spēkā Vienotais Eiropas akts (kas iezīmēja vienotā tirgus pirmsākumu), mēs Polijā gatavojāmies izšķirīgajai cīņai. "Solidarność" uzvarēja, un drīz pēc tam krita arī Berlīnes mūris: mums pavērās ceļš uz Eiropu. Un kādus 20 gadus vēlāk, toreiz jau kā Polijas premjerministrs, es piedalījos Eiropas modernākā stadiona atklāšanas ceremonijā, un arī tas notika manā dzimtajā pilsētā – Gdaņskā. Šī pilsēta toreiz bija pilnībā pārbūvēta un tik skaista kā vēl nekad. Mana valsts jau astoņus gadus bija Eiropas Savienībā.

Ar šo īso šodienas atskatu vēsturē es tikai vēlējos vēlreiz ikkatram likt atskārst, ka miljoniem cilvēku, un šodien šie miljoni piedalīsies demonstrācijās mūsu galvaspilsētās – Romā, Varšavā un pat Londonā, šiem cilvēkiem Eiropas Savienības būtība nav ne lozungi, nedz procedūras, nedz arī noteikumi. Mūsu Savienība ir garantija tam, ka brīvība, cilvēka cieņa, demokrātija un neatkarība vairs nav tikai mūsu sapņi – tā ir mūsu ikdienas realitāte.

Vairāk nekā pusi savas dzīves esmu dzīvojis aiz dzelzs priekškara, un par šīm vērtībām mums bija aizliegts pat sapņot. Jā, toreiz tiešām tā bija divu ātrumu Eiropa. Un tieši tāpēc šodien es varu skaļi apliecināt šo vienkāršo patiesību: nekas mūsu dzīvē nav mūžīgs, un brīvas pasaules izveide prasa laiku, milzu piepūli un pašaizliedzību. Šā iemesla dēļ tas ir sasniegts tikai dažviet. Tomēr mēs to esam paveikuši. Sagraut šādu pasauli ir ļoti vienkārši. Tam ir vajadzīgs tikai īss mirklis. Tas jau reiz ir noticis – ar manu dzimto Gdaņsku.

Šodien Romā mēs atjaunojam brīvu tautu unikālo aliansi, ko pirms 60 gadiem nodibināja mūsu izcilie priekšgājēji. Toreiz viņi nediskutēja par vairākiem ātrumiem, neplānoja izstāšanās, bet, neskatoties uz visiem nesenās vēstures traģiskajiem apstākļiem, pilnībā uzticējās Eiropas vienotībai. Viņiem kā Kolumbam pietika drosmes doties nezināmā ceļā, lai atklātu Jauno pasauli.

Un sakiet man: kādēļ gan mums šodien būtu jāzaudē mūsu ticība vienotībai? Tikai tāpēc, ka tā ir piepildījusies? Vai arī tāpēc, ka mums ir kļuvis garlaicīgi vai arī mēs no tās esam noguruši?

Eiropa kā politiska vienība vai nu pastāvēs vienota, vai nepastāvēs nemaz. Tikai vienota Eiropa var būt suverēna Eiropa attiecībā pret pārējo pasauli. Un tikai suverēna Eiropa garantē savu nāciju neatkarību un savu pilsoņu brīvību. Eiropas vienotība nav birokrātisks modelis. Tā ir kopīgu vērtību un demokrātisku standartu kopums. Šodien nepietiek vien ar aicinājumiem pēc vienotības un ar protestiem pret vairāku ātrumu Eiropu. Daudz svarīgāk ir ievērot tādus mūsu kopīgos noteikumus kā cilvēktiesības un pilsoniskās brīvības, vārda brīvību un pulcēšanās brīvību, varas atzaru līdzsvaru un atsvaru sistēmu un tiesiskumu. Tas ir patiesais mūsu vienotības pamats.

Savienībai pēc Romas sanāksmes ir jābūt – kā vēl nekad agrāk – vienotu principu savienībai, ārējas suverenitātes savienībai un politiskās vienotības savienībai. Pierādiet, ka jūs esat Eiropas līderi, ka jums rūp šis lieliskais mantojums, ko mums pirms 60 gadiem ir novēlējuši Eiropas integrācijas varoņi. Paldies!