Kopējā ārpolitika un drošības politika (KĀDP)
VEICINĀT LABKLĀJĪBU UN UZTURĒT MIERU – PADOMES LOMA ĀRĒJO ATTIECĪBU JOMĀ
IEVADS
Eiropas Savienība ir nozīmīga dalībniece pasaules notikumos. Eiropas Savienība, kurā dzīvo apmēram 500 miljoni iedzīvotāju un kura veido vairāk nekā 25 % no pasaules iekšzemes kopprodukta (IKP), sniedzot pusi no visas attīstības palīdzības un nodrošinot vienu piekto daļu no pasaules importa un eksporta, ir nozīmīga politisko procesu dalībniece, kam ir jāsaskaņo drošības intereses gan reģionālā, gan pasaules līmenī ar attiecīgām saistībām. Gan eiropieši, gan cilvēki, kas dzīvo ārpus Eiropas, vēlas, lai ES pildītu šo lomu.
Eiropas Savienībai ir kopēja ārpolitika, ar kuras palīdzību tā ieņem vienotu nostāju attiecībā uz galvenajiem starptautiskajiem jautājumiem. ES ir būtiska nozīme Tuvo Austrumu miera procesā, diplomātiskajās attiecībās ar Irānu un stiprinot stabilitāti Rietumbalkānos, tostarp Kosovā. Tās karaspēks, policija un tiesneši palīdz glābt dzīvības un pēc konfliktiem stabilizē situāciju valstīs un reģionos visā pasaulē, no Kosovas līdz Afganistānai, no palestīniešu teritorijām līdz Čadai. ES sniedz neatliekamu palīdzību pēc katastrofām. Eiropas Savienības Augstais pārstāvis Javier Solana ir tās tēls un balss ārzemēs. Eiropas Savienība reaģē uz pasaules mēroga draudiem saskaņā ar savu drošības stratēģiju, balstot uz tās arī stratēģiskās attiecības ar galvenajām partnervalstīm un reģioniem, ar kuriem ES organizē regulāras sanāksmes. ES Īpašie pārstāvji darbojas visā pasaulē, lai sekmētu Eiropas Savienības ārpolitikas mērķu izpildi.
Eiropas Savienībai ir ciešas attiecības ar tās tuvākajām kaimiņvalstīm Rietumbalkānos un Vidusjūras reģionā. Tā izveidojusi plašu daudzveidīgu attiecību tīklu ar pārējo pasauli politiskās sadarbības, tirdzniecības un attīstības palīdzības jomā un tai ir būtiska nozīme starptautiskos nolīgumos par tirdzniecību, vidi un cilvēktiesībām. Kopš 2007. gada janvāra Eiropas Savienībā ir 27 dalībvalstis, pēdējā paplašināšanās reizē uzņemot 12 jaunas dalībvalstis un tādējādi pārvarot kontinenta sašķelšanu 20. gadsimtā.
■ Kopējā ārpolitika un drošības politika (KĀDP)
Ģeopolitiskās izmaiņas pēc komunisma krišanas astoņdesmito gadu beigās, Vācijas apvienošanās, konflikti bijušajā Dienvidslāvijā deviņdesmitajos gados un starptautiskā terorisma draudi mudināja ES vadītājus izstrādāt un attīstīt oficiālus diplomātijas un iejaukšanās instrumentus atbilstīgi 1993. gada Māstrihtas Līgumam un 1999. gada Amsterdamas Līgumam. Ar šiem līgumiem Eiropas Savienībai tika nodrošināti līdzekļi, lai reaģētu uz krīzēm, ar ko tā sastapās pie savām robežām, un vienoti paustu savas vērtības, tādējādi aizstājot Eiropas politisko sadarbību (ko sāka 1970. gadā un padarīja oficiālu 1986. gadā), kad dalībvalstis tikai konsultējās viena ar otru, lai sadarbotos būtiskos starptautiskos politikas jautājumos.
Kopējo ārpolitiku un drošības politiku (KĀDP) izstrādāja saskaņā ar 1992. gada Māstrihtas Līgumu, kas stājās spēkā 1993. gadā, un stiprināja atbilstīgi 1997. gada Amsterdamas Līgumam, kas stājās spēkā 1999. gadā. Ar Amsterdamas Līgumu izveidoja KĀDP operatīvo daļu – Eiropas drošības un aizsardzības politiku (ESDP), radot iespēju vēlāk izveidot kopēju aizsardzības struktūru. KĀDP turpināja stiprināt ar 2001. gada Nicas Līgumu, kas stājās spēkā 2003. gadā.
Saskaņā ar Līgumu par Eiropas Savienību KĀDP mērķi ir sargāt Savienības kopējās vērtības, pamatintereses, neatkarību un integritāti; stiprināt Savienības drošību; saglabāt mieru un stiprināt starptautisko drošību; veicināt starptautisku sadarbību un attīstīt un stiprināt demokrātiju un tiesiskumu, kā arī cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu.
Saistībā ar Amsterdamas Līguma spēkā stāšanos Padomes nozīme ir nepārtraukti palielinājusies. Ar šo līgumu izveidoja Augstā pārstāvjaKopējās ārpolitikas un drošības politikas jomā amatu, kas būtu jāieņem "personai ar stingru stāju politikā", lai nodrošinātu KĀDP diplomātisko nozīmi un nepārtrauktību. Šis amats ir apvienots ar Padomes ģenerālsekretāra amatu. Ķelnes Eiropadome 1999. gadā iecēla Javier Solana kungu par pirmo ģenerālsekretāru/Augsto pārstāvi; viņa pilnvaras 2004. gadā pagarināja uz otru piecu gadu termiņu.
Saskaņā ar Līgumu Augstā pārstāvja uzdevums ir palīdzēt prezidentvalstij izstrādāt politiku. Tāpat viņa pienākumos ietilpst Padomes vārdā veidot dialogus ar trešām pusēm, kā arī viņš vada Eiropas Aizsardzības aģentūru. Kopā ar prezidentvalsti un ārējo attiecību komisāru Javier Solana pārstāv Eiropas Savienību starptautiskajā kvartetā, kas darbojas Tuvo Austrumu miera procesā. Starptautiskā sabiedrība viņam uzticējusi to pārstāvēt sarunās ar Irānu par tās kodolprogrammu. Solana aktīvi pārstāvēja ES vairākās Rietumbalkānu valstīs, tostarp Bijušajā Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikā, kur viņš vadīja sarunas par Ohridas Nolīgumu, kā arī Serbijā un Melnkalnē, kurām viņš palīdzēja noslēgt Belgradas Nolīgumu, un Kosovā. Tāpat viņš aktīvi sadarbojās ar Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm, tostarp Ukrainu un Moldovu.
Augsto pārstāvi atbalsta vairāki Eiropas Savienības Īpašie pārstāvji (ESĪP), ko pēc Augstā pārstāvja ieteikuma iecēlusi Padome un kuru uzdevums ir izstrādāt Eiropas Savienības ārpolitikas mērķus un atbalstīt to īstenošanu pasaulē. Pašlaik ES ir vienpadsmit ESĪP. Tāpat Augstais pārstāvis ir iecēlis vairākus personīgos pārstāvjus, kas risina konkrētus jautājumus, piemēram, masu iznīcināšanas ieroču neizplatīšanu, cilvēktiesības un ar parlamentu saistītas lietas.
ES Īpašie pārstāvji
Saskaņā ar Amsterdamas Līgumu tika izveidots struktūru kopums, lai palīdzētu Augstā pārstāvja darbā.Padomes Ģenerālsekretariāta Politikas plānošanas un agrīnas brīdināšanas vienībā strādā valstu diplomāti un Padomes un Komisijas eksperti.Šī vienība pārrauga starptautiskus politiskus notikumus, brīdina Augsto pārstāvi un Padomi par krīzēm, kas varētu rasties, un izskata to iespējamo ietekmi uz Eiropas Savienību, kā arī iespējamās ES atbildes rīcības, tādējādi ļaujot straujāk un efektīvāk rīkoties.
Ar Nicas Līgumu izveidoja pastāvīgu Politikas un drošības komiteju (PDK), kuru veido dalībvalstu pārstāvji vēstnieku līmenī. PDK ir centrs, ar ko ir saistītas visas KĀDP darbības. Komiteja pārrauga starptautisko situāciju jomās, uz ko attiecas KĀDP un EDAP, un piedalās politikas izstrādē. Tā tiekas vismaz divas reizes nedēļā Padomes vadībā un veic politisku kontroli krīzes pārvarēšanas operācijās, kā arī sniedz tām stratēģijas norādes.
ES Situāciju centrs (EU SITCEN), kas izveidots 2002. gadā, sniedz agrīnas brīdināšanas, situācijas izpratnes un izlūkdatu analīzi ES Augstajam pārstāvim un tā birojam, kā arī dažādām Eiropas Savienības lēmējinstancēm KĀDP, EDAP un terorisma apkarošanas jomā. EU SITCEN uzrauga un izvērtē starptautiskos notikumus 24 stundas dienā un 7 dienas nedēļā. EU SITCEN sniegtā informācija un izvērtējumi attiecas gan uz civilo, gan militāro jomu, kā arī uz visiem ES krīžu pārvarēšanas aspektiem.
■ Ārpolitikas definēšana un pārvaldība
Eiropadome (27 dalībvalstu un valdību vadītāji un Eiropas Komisijas priekšsēdētājs) nosaka galvenos KĀDP principus un ievirzes, tostarp ar aizsardzību saistītos jautājumos. Parasti tā tiekas četras reizes gadā.
Padomes prezidentvalsts, kas mainās ik pēc sešiem mēnešiem, pārstāv Eiropas Savienību KĀDP lietās un pauž ES nostāju starptautiskās organizācijās un konferencēs. Tai palīdz Augstais pārstāvis, kas piedalās Eiropas politisko lēmumu formulēšanā, sagatavošanā un īstenošanā. Prezidentvalsts, Augstais pārstāvis un Eiropas Komisijas priekšsēdētājs rīko sanāksmes ar ES partnervalstīm un reģioniem.
Padome, tiekoties Vispārējo lietu un ārējo attiecību padomes (VLĀAP) sastāvā, kur piedalās dalībvalstu ārlietu ministri, rīko sanāksmes reizi mēnesī un apspriež nozīmīgus ārējo attiecību jautājumus, kā arī iestāžu lietas. Tā izstrādā un īsteno ES kopējo ārpolitiku un drošības politiku, balstoties uz Eiropadomes noteiktajām ievirzēm. Politiku izstrādā, pamatojoties uz konsensa principu un kopēju problēmu risināšanu. Padomes oficiālās nostājas publicē kā Padomes secinājumus vai deklarācijas. Arī prezidentvalsts un Augstais pārstāvis nāk klajā ar deklarācijām. Kopš deviņdesmito gadu beigām ES aizsardzības ministri tiekas regulāri. Lai gan oficiāla Aizsardzības padome nepastāv, aizsardzības ministri vismaz vienu reizi prezidentūras laikā tiekas neoficiāli, kā arī piedalās Ārējo attiecību padomes sēdē, kas saistīta ar politiski militāriem jautājumiem.
Pastāvīgo pārstāvju komiteja un Politikas un drošības komiteja (PDK) sagatavo Padomes darbu: Pastāvīgo pārstāvju komiteja sagatavo Padomes darbu kopumā, bet PDK – saistībā ar politikas un drošības jautājumiem. Ar KĀDP saistītās darba grupas, kuras sastāv no ES dalībvalstu un Komisijas ekspertiem, rīko sanāksmes, balstoties uz ģeogrāfisku iedalījumu (pievēršoties, piemēram, Tuvajiem Austrumiem un Balkāniem) un uz tematisku iedalījumu (pievēršoties, piemēram, cilvēktiesībām, ANO un terorisma apkarošanai). Darba grupas sagatavo PDK un Pastāvīgo pārstāvju komitejas sanāksmes. Tās kopīgi analizē situāciju trešās valstīs un daudzpusējus jautājumus, kā arī sagatavo iespējamas kopējās nostājas. Darba grupas izstrādā KĀDP īstenošanas pasākumu priekšlikumus, piemēram, prezidentvalsts deklarācijas ES vārdā, ko apstiprina PDK un pēc tam Padome. Tāpat tās izstrādā un iesniedz PDK ieteikumus turpmākām ierosmēm KĀDP jomā.