Šūmana deklarācija
Tā radās Eiropas Savienība
1950. gada 9. maijā ārkārtas deklarācijā, kas balstījās uz diviem pamatprincipiem – mieru un solidaritāti –, tika likts pamats mums zināmajai Eiropas Savienībai.
Eiropa pēc kara
1950. gadā Eiropas valstis pamazām atguvās no Otrā pasaules kara radītajiem cilvēciskajiem un ekonomiskajiem postījumiem, taču to aizēnoja jaunā globālā spriedze, ko bija izraisījis Aukstais karš.
Bērns Svētā Kazimira baznīcas drupās Varšavā, 1945. gads.
Bērns Svētā Kazimira baznīcas drupās Varšavā, 1945. gads.
Grupai Eiropas politiķu, no kuriem vairums bija pieredzējis divu pasaules karu postījumus, bija kopīgs redzējums par vienotu Eiropu, kas novērstu turpmākus konfliktus starp Eiropas valstīm. Vēlāk šie politiķi kļuva pazīstami kā Eiropas Savienības dibinātāji.
Viņu redzējumā Eiropas valstis apvienotu stratēģiskos resursus, lai padarītu karu starp tādām vēsturiskām sāncensēm kā Francija un Vācija “ne tikai neiedomājamu, bet arī praktiski neiespējamu”.
“Ogļu un tērauda ražošanas apvienošana... mainītu to reģionu likteni, kuri gadiem ilgi ir ražojuši kaujas munīciju un ir pastāvīgi bijuši šīs munīcijas upuri.”
Miers un solidaritāte
Galvenais elements šajā redzējumā par vienotu Eiropu bija ogļu un tērauda savienība. Uz oglēm un tēraudu balstītā smagā rūpniecība iepriekš bija suverēnu valstu prerogatīva, un karošanā tai bija izšķiroša nozīme.
Būdamas pārliecinātas, ka ekonomisko interešu apvienošana novērsīs karteļu un monopolu veidošanos un cels dzīves līmeni, Francijas, Rietumvācijas, Itālijas, Nīderlandes, Beļģijas un Luksemburgas valdības spēra vēsturisku soli ceļā uz vienotu Eiropu.
Sākot ar pretošanās kustību dalībniekiem un beidzot ar juristiem un parlamentāriešiem, ES celmlauži bija daudzveidīga grupa cilvēku, kuriem bija kopīgi ideāli: vienota un pārtikusi Eiropa, kurā valda miers.
Piemineklis “Hommage aux Pères fondateurs de l’Europe” (Godinot Eiropas dibinātājus) Robēra Šūmana mājas priekšā. Statujas attēlo četrus Eiropas dibinātājus: Alčidi de Gasperi, Robēru Šūmanu, Žanu Monē un Konrādu Adenaueru.
Piemineklis “Hommage aux Pères fondateurs de l’Europe” (Godinot Eiropas dibinātājus) Robēra Šūmana mājas priekšā. Statujas attēlo četrus Eiropas dibinātājus: Alčidi de Gasperi, Robēru Šūmanu, Žanu Monē un Konrādu Adenaueru.
1950. gada 9. maijā Francijas ārlietu ministrs Robērs Šūmans (Robert Schuman) tā dēvētajā Šūmana deklarācijā paziņoja, ka tiek izveidota Eiropas Ogļu un tērauda kopiena, ko kontrolēs kopīga Augstā iestāde.
“Mieru pasaulē nav iespējams nosargāt bez radošām pūlēm, kas ir samērīgas ar briesmām, kuras to apdraud.”
Vienota Eiropa
1951. gadā, pēc Šūmana deklarācijas pieņemšanas, 18. aprīlī Parīzē tika parakstīts Eiropas Ogļu un tērauda kopienas dibināšanas līgums. Pēc tam, kad to bija ratificējusi Beļģija, Vācijas Federatīvā Republika, Francija, Itālija, Luksemburga un Nīderlande (sešas dibinātājvalstis), līgums 1952. gada 23. jūlijā stājās spēkā.
Tajā bija paredzēts izveidot pirmo pārvalstisko Eiropas organizāciju – Eiropas Ogļu un tērauda kopienu. Lai gan šā pirmā līguma tiešais mērķis bija izveidot kopēju ogļu un tērauda tirgu, tā nolūks bija arī likt pamatus ekonomikas kopienai, kas pakāpeniski kļūtu par politisku savienību.
Ar līgumu tika izveidota Augstā iestāde, Kopējā asambleja, Īpašā ministru padome un Tiesa, kam vēlāk bija jākļūst par pašreizējās Eiropas Savienības iestādēm: Komisiju, Parlamentu, Padomi un Tiesu.
Mesīnas konference, kurā piedalījās sešu Eiropas Ogļu un tērauda kopienas dalībvalstu ārlietu ministri.
Mesīnas konference, kurā piedalījās sešu Eiropas Ogļu un tērauda kopienas dalībvalstu ārlietu ministri.
1955. gada 1. un 2. jūnijā Mesīnā (Itālijā) notika konference, kurā tika izstrādāta Eiropas kopējā tirgus koncepcija.
Divus gadus vēlāk šo koncepciju nostiprināja Romas līgumos, kas nosaukti tās pilsētas vārdā, kurā 1957. gada 25. martā līgumus parakstīja sešas dibinātājvalstis. Tie stājās spēkā 1958. gada 1. janvārī.
Līgumu parakstīšanas ceremonija “Palazzo dei Conservatori”, Kapitolija kalnā Romā.
Līgumu parakstīšanas ceremonija “Palazzo dei Conservatori”, Kapitolija kalnā Romā.
“Apvienotā Eiropa netika izveidota, un notika karš. Eiropu neizveidos uzreiz vai saskaņā ar vienotu plānu. To veidos konkrēti sasniegumi, kas pirmām kārtām rada faktisku solidaritāti.”
Robērs Šūmans: Eiropas pamatlicējs
Deklarācijas autors Robērs Šūmans, dzimis vācietis, 1919. gadā kļuva par Francijas pilsoni pēc tam, kad Elzasa-Lotringa tika atgriezta Francijai.
Kad sākās Otrais pasaules karš, Šūmans bija jaunākais ministrs Francijas valdībā.
Kara laikā viņš bija aktīvs Francijas pretošanās kustības dalībnieks un tika apcietināts. Tik tikko izvairījies no deportācijas uz Dahavas koncentrācijas nometni, viņš turpmākos trīs gadus slēpās Francijā.
Pēc kara viņš atgriezās valsts politikā un ieņēma vairākus augsta līmeņa amatus: vispirms kā finanšu ministrs, kā premjerministrs 1947. gadā, kā ārlietu ministrs no 1948. līdz 1952. gadam un pēc tam kā tieslietu ministrs no 1955. līdz 1956. gadam.
Kā Francijas ārlietu ministrs viņš savā ministrijā pārraudzīja, kā tiek sagatavota deklarācija, kuru izstrādāja Pols Reiters (Paul Reuter), Bernārs Klapjē (Bernard Clappier), Žans Monē (Jean Monnet), Pjērs Uri (Pierre Uri) un Etjēns Hiršs (Etienne Hirsch).
Robēra Šūmana centieni izveidot vienotu Eiropu neapstājās ar Eiropas Ogļu un tērauda kopienu.
1958. gadā viņš kļuva par pašreizējā Eiropas Parlamenta priekšgājējas iestādes pirmo priekšsēdētāju.
Kad Šūmans amatu atstāja, Parlaments viņam piešķīra titulu “Eiropas pamatlicējs”.
Eiropas diena
Ņemot vērā 1950. gada 9. maija Šūmana deklarācijas nozīmīgumu, šī diena ir izraudzīta par “Eiropas dienu”.
Par godu Šūmana novatoriskajam darbam ceļā uz vienotu Eiropu viņa vārdā ir nosaukts kvartāls, kurā atrodas vairāku Eiropas Savienības iestāžu galvenās mītnes Briselē.
Attēli
Vācijas pilsēta Otrajā pasaules karā: nezināms autors
Bērns Svētā Kazimira baznīcas drupās: Wikimedia, nezināms autors, vispārpieejams
Citi attēli: autortiesības – Eiropas Savienība
Pēdējoreiz atjaunināts 24 aprīlis 2025
Built with Shorthand