Jukijs
un Meža savienība
—
Mežā jau atkal sākušies strīdiņi. Mazais vadonis Jukijs, jāņtārpiņš no spīdvaboļu dzimtas, piepeši pamostas, klaigu iztraucēts.
“Vācies ārā no manas mājas!” kliedz slieka Lilū.
“Tikai tad, kad dabūšu atpakaļ savu ievārījumu,” atcērt ķirzaka Frīda. “Kur tas ir?”
“Au! Manas antenas!” nostenas Jukijs.
Jukijam jau no dzimšanas ir īpaši jūtīgas antenas. Melodiskas skaņas tām rada patīkamas sajūtas, bet kliegšana liek sāpēs locīties.
Pēkšņi Jukijs izdzird pamatīgu troksni: “BLADĀĀĀC!”
Viņš izlec no guļvietas.
“Man vienreiz pietiek! Es tūlīt viņiem pateikšu, ka tā vairs nevar turpināties!”
Mežā jau atkal sākušies strīdiņi. Mazais vadonis Jukijs, jāņtārpiņš no spīdvaboļu dzimtas, piepeši pamostas, klaigu iztraucēts.
“Vācies ārā no manas mājas!” kliedz slieka Lilū.
“Tikai tad, kad dabūšu atpakaļ savu ievārījumu,” atcērt ķirzaka Frīda. “Kur tas ir?”
“Au! Manas antenas!” nostenas Jukijs.
Jukijam jau no dzimšanas ir īpaši jūtīgas antenas. Melodiskas skaņas tām rada patīkamas sajūtas, bet kliegšana liek sāpēs locīties.
Pēkšņi Jukijs izdzird pamatīgu troksni: “BLADĀĀĀC!”
Viņš izlec no guļvietas.
“Man vienreiz pietiek! Es tūlīt viņiem pateikšu, ka tā vairs nevar turpināties!”
“FRĪDA, TU ESI SAGRĀVUSI MANU PAGRABU AR VISIEM GARDUMIEM!” kliedz slieku vadone Lilū.
“Man ir pazudis ievārījums, un es to jau visur izmeklējos,” atbild ķirzaku vadone Frīda. “Man ļoti žēl, ka tev iebruka griesti, kad es rakos cauri zemei!”
Viņa paklūp, aizķerot kāju aiz milzu cepuma, un visā garumā uzgāžas virsū Lilū.
“AU! Es nevaru paelpot!” izdveš Lilū. “Man te nav tava ievārījuma. Tagad ej prom, šī ir MANA zeme!”
“Khm,” klusi iesāk Jukijs, “vai jūs varētu mierīgāk, lūdzu?”
Viņš mēģina iespraukties pa vidu, taču viņu malā pastumj spārns. Tas pieder dzeņu vadonim Milošam.
“TAVA zeme?!” brēc Milošs. “Lilū, varbūt tu iedomājies, ka esi kaut kāda meža karaliene?”
Jukijam tā sāp antenas.
“Man ir apnikuši jūsu strīdi! Es aizeju!”
Ar smagu sirdi viņš aizlaižas prom, tālāk no klaigātājiem.
“FRĪDA, TU ESI SAGRĀVUSI MANU PAGRABU AR VISIEM GARDUMIEM!” kliedz slieku vadone Lilū.
“Man ir pazudis ievārījums, un es to jau visur izmeklējos,” atbild ķirzaku vadone Frīda. “Man ļoti žēl, ka tev iebruka griesti, kad es rakos cauri zemei!”
Viņa paklūp, aizķerot kāju aiz milzu cepuma, un visā garumā uzgāžas virsū Lilū.
“AU! Es nevaru paelpot!” izdveš Lilū. “Man te nav tava ievārījuma. Tagad ej prom, šī ir MANA zeme!”
“Khm,” klusi iesāk Jukijs, “vai jūs varētu mierīgāk, lūdzu?”
Viņš mēģina iespraukties pa vidu, taču viņu malā pastumj spārns. Tas pieder dzeņu vadonim Milošam.
“TAVA zeme?!” brēc Milošs. “Lilū, varbūt tu iedomājies, ka esi kaut kāda meža karaliene?”
Jukijam tā sāp antenas.
“Man ir apnikuši jūsu strīdi! Es aizeju!”
Ar smagu sirdi viņš aizlaižas prom, tālāk no klaigātājiem.
Kalns ir vismierīgākā vieta mežā. Te ir sirmā ozola Arbo mājas.
“Kas noticis, mazo Jukij?” viņš jautā, iztrūcināts no diendusas.
“Ak, piedod, ka tevi pamodināju, Arbo! Es tikai meklēju kādu klusu vietiņu. Pārējie vadoņi atkal strīdējās, un man sāpēja antenas. Tāpēc arī aizgāju!”
“Tev vajadzētu ar viņiem parunāt, Jukij. Tu taču nevari tā uzreiz padoties pie pirmajām grūtībām.”
“Bet neviens mani neuzklausa! Man šķiet, ka esmu pārāk mazs. Pārējiem vadoņiem ir vienalga, ko es domāju.”
“Paklausies manu stāstu,” atbild vecais koks.
Kalns ir vismierīgākā vieta mežā. Te ir sirmā ozola Arbo mājas.
“Kas noticis, mazo Jukij?” viņš jautā, iztrūcināts no diendusas.
“Ak, piedod, ka tevi pamodināju, Arbo! Es tikai meklēju kādu klusu vietiņu. Pārējie vadoņi atkal strīdējās, un man sāpēja antenas. Tāpēc arī aizgāju!”
“Tev vajadzētu ar viņiem parunāt, Jukij. Tu taču nevari tā uzreiz padoties pie pirmajām grūtībām.”
“Bet neviens mani neuzklausa! Man šķiet, ka esmu pārāk mazs. Pārējiem vadoņiem ir vienalga, ko es domāju.”
“Paklausies manu stāstu,” atbild vecais koks.
“Sensenos laikos meža dzīvnieki allaž cīnījās savā starpā.”
“Vai tu gribi teikt, ka Lilū, Miloša un Frīdas vecvecāki arī strīdējās?” vaicā Jukijs.
“Vēl sliktāk! Sākumā tie tikai paķīvējās, bet, tā kā nekādi nespēja saprasties, izcēlās karš. Galu galā tie iznīcināja lielu daļu no meža.”
Jukijs skatās uz Arbo, acis iepletis.
“Laikā, kad mežā plosījās karš,” turpina Arbo, “sacēlās milzu vētra, un skatam pavērās varens mirdzošs stikla kupols. Tā bija Laterna.”
“Laterna?!” izsaucas Jukijs, un viņa seja iemirdzas. “Tā patiešām pastāv?”
“Protams! Stāsta, ka, vadoņi, ienākuši Laternā, saņēma drosmi savā starpā sarunāties mierīgi – un tā viņiem izdevās atjaunot mieru.”
“Sensenos laikos meža dzīvnieki allaž cīnījās savā starpā.”
“Vai tu gribi teikt, ka Lilū, Miloša un Frīdas vecvecāki arī strīdējās?” vaicā Jukijs.
“Vēl sliktāk! Sākumā tie tikai paķīvējās, bet, tā kā nekādi nespēja saprasties, izcēlās karš. Galu galā tie iznīcināja lielu daļu no meža.”
Jukijs skatās uz Arbo, acis iepletis.
“Laikā, kad mežā plosījās karš,” turpina Arbo, “sacēlās milzu vētra, un skatam pavērās varens mirdzošs stikla kupols. Tā bija Laterna.”
“Laterna?!” izsaucas Jukijs, un viņa seja iemirdzas. “Tā patiešām pastāv?”
“Protams! Stāsta, ka, vadoņi, ienākuši Laternā, saņēma drosmi savā starpā sarunāties mierīgi – un tā viņiem izdevās atjaunot mieru.”
“Redzi nu, pat, ja neesat vienisprātis, jums ir jāmācās uzklausīt citam citu,” viņš piebilst.
“Es zinu,” nosaka Jukijs, “bet ir vieglāk to pateikt nekā izdarīt.”
“Tev tomēr jāpacenšas,” uzstāj Arbo. “Ir pienācis laiks atkal sapulcināt vadoņus. Un iet vēl soli tālāk. Es jau sen sapņoju, ka meža dzīvnieki varētu apvienoties, lai vairs nekad nebūtu kara un...”
Arbo nepaspēj pabeigt savu sakāmo. Tālumā atkal var dzirdēt klaigas.
“Ak vai, manas antenas!” aizkaitināts saka Jukijs. “Pat šeit man ir jādzird viņu strīdi! Būs vien viņiem jātiek galā pašiem, bez manis.”
“Atgriezies, mazais,” saka Arbo. “Bēgšana neko neatrisinās.”
Taču, lai gan tuvojas nakts, Jukijs nespēj pat iedomāties tagad doties mājup.
Kādu laiku bezmērķīgi palidinājies apkārt, Jukijs apmetas uz zara, kas peld pa ezeru. Viņu pārņem drebuļi.
Šī apkārtne viņam atgādina par Frīdas piknikiem krastmalā un virpuļošanu gaisā kopā ar Milošu, kamēr Lilū līksmoja līdzi.
Jukijam pār vaigu norit asara. Doma par to, ka nekad vairs nevarēs redzēt draugus spēlējamies, viņu skumdina.
Piepeši viņš ierauga gaismas kūli, kas atstarojas ezera spogulī.
“Ja nu tā ir... Vai tā varētu būt Laterna?” viņš prāto.
Atkal sadūšojies, Jukijs dodas pa ceļu pretim gaismai.
Šī apkārtne viņam atgādina par Frīdas piknikiem krastmalā un virpuļošanu gaisā kopā ar Milošu, kamēr Lilū līksmoja līdzi.
Jukijam pār vaigu norit asara. Doma par to, ka nekad vairs nevarēs redzēt draugus spēlējamies, viņu skumdina.
Piepeši viņš ierauga gaismas kūli, kas atstarojas ezera spogulī.
“Ja nu tā ir... Vai tā varētu būt Laterna?” viņš prāto.
Atkal sadūšojies, Jukijs dodas pa ceļu pretim gaismai.
Ritināt uz leju, lai iedegtu laternu
“Oho!
Es nekad dzīvē neesmu redzējis neko tik skaistu!” apbrīnā noelšas Jukijs, ieraudzīdams tumsā starojošo Laternu.
Ritināt uz leju, lai iedegtu laternu
“Oho!
Es nekad dzīvē neesmu redzējis neko tik skaistu!” apbrīnā noelšas Jukijs, ieraudzīdams tumsā starojošo Laternu.
Viņa ceļu aizšķērso simtkājis.
“Stāt! Kā tev palīdzēt?” jautā Laternas sargs Billijs.
“Khm..., tātad..., mums ir jāpanāk, ka vadoņi sanāk kopā. Viņiem noteikti ir jābeidz strīdēties, pirms tas nonāk līdz karam.”
“Karam?!” pārvaicā Billijs un nodreb. “Es tūlīt pat došu signālu, lai sasauktu vadoņu padomi!”
Billijs no visa spēka pūš taurē, kas taisīta no lapām: “TŪŪŪŪŪŪŪŪŪ!”
Skaņa ir tik stipra, ka atbalsojas visā mežā.
Tālumā parādās Frīda, Milošs un Lilū.
“Billij!” izsaucas ķirzaka. “Tik sen neesam tikušies! Pēdējoreiz, kad dzirdēju šo trompeti, es biju kopā ar vecmāmiņu!”
“Ko jūs te visi darāt?” pārsteigts vaicā Jukijs.
“Kas gan tas par jautājumu? Līdzko atskan Billija signāls, mums visiem tūlīt pat ir jāpulcējas pie Laternas – tāds ir noteikums,” augstprātīgi atbild Lilū.
“Tātad visi zināja, ka mēs varam šeit tikties un apspriesties, taču nevienam līdz šim nebija ienācis prātā to darīt?” pretim ierunājas Jukijs.
“Sev par labu man jāsaka,” bilst Lilū, “ka ir ļoti grūti sarunāties ar tādu bezsmadzeņu būtni kā ķirzaka, kas iznīcinājusi manu pagrabu ar gardumiem.”
“Bezsmadzeņu?! Tieši tu esi pie vainas – tu iedomājies, ka visi labumi, ko dāvā mežs, pieder tikai tev!” atcērt Frīda.
“Tā ir, slieka! Tu domā, ka esi meža karaliene!” rājas Milošs.
Jukija antenas kļūst gluži stīvas no sāpēm. Taču galvā atskan Arbo vārdi: “Pat ja neesat vienisprātis, jums ir jāmācās uzklausīt citam citu.” Viņš sadūšojas, cik vien spēka, lai turpinātu sarunu.
“Tikai mieru, mani draugi,” iesāk Jukijs. “Mums visiem ir pamats dusmoties, baiļoties par ziemu, par to, vai nepietrūks pārtikas, raizēties par savu saimi... Taču mums ir jāpaliek vienotiem. Laterna ir īpaša vieta. Tieši tur mūsu vecvecāki vienojās par mieru. Kad būsim tur iekšā, katrs pēc kārtas varēsim izteikties, bet pārējie klausīsies,” viņš vēl piebilst.
Pārsteigti par Jukija aizrautību pārējie vadoņi cieš klusu. Billijs atver Laternas durvis.
“Kurš vēlas runāt?” jautā Jukijs.
“Es! Es!” dedzīgi izsaucas Frīda. “Tātad, vakar no rīta es pamanīju, ka ir pazudis mans ievārījums. Es izmeklējos it visur, lai uzietu zagļa pēdas. Zem zemes varēja sajust saldu smaržu, tāpēc ierakos dziļāk un tad iekritu Lilū pagrabā, kas bija pilns ar gardumiem.”
“Es neesmu zagusi tavu veco ievārījumu!” protestē Lilū. “Bet tu gan, Frīda, sagrāvi manu pagrabu! Ko nu teiksi?”
Ķirzaka jau ir gatava runāt, bet iejaucas Jukijs.
“Frīda, lūdzu, pagaidi, tagad ir Miloša kārta.”
Visu skatieni pievēršas dzenim. Kopš ierašanās Laternā viņš nav bildis ne vārda.
“Es, khm..., man jāsaka, ka..., tas biju es.”
“Ko?!” iekliedzas Frīda.
“Es paņēmu dažus ievārījumus no taviem krājumiem, nepavaicājis tev atļauju,” atzīstas Milošs.
“Bet kāpēc tu tā darīji?” jautā Jukijs.
“Lai glābtu savus mazuļus,” paskaidro Milošs. “Mūsu zemē vairs nepietiek pārtikas. Mani mazulīši ziemā neizdzīvos, ja tiem nebūs nekā, ko ēst.”
Laternā iestājas dziļš klusums.
“Man ir ideja!” izsaucas Jukijs. “Lilū, tu man reiz stāstīji, ka, pateicoties tuneļiem, ko izrok sliekas, gaiss pazemē var riņķot labāk. Tā veidojas laba augsne, un tas nozīmē, ka augiem ir vieglāk augt, vai ne?”
“Tiesa gan, mēs uzlabojam augsni,” lepni noteic Lilū. “Bet ko tu gribi ar to teikt?”
“Iedomājies – ja sliekām būtu atļauts rakt tuneļus zem visa meža,” saka Jukijs. “Tad būtu vairāk augu un vairāk augļu, kas nozīmētu, ka mums, dzīvniekiem, būtu vairāk pārtikas.”
“Tātad sliekas varētu doties visur, kur vien tās vēlas, bet mēs pārējie ne? Tāda ir tava lieliskā ideja?” īgni jautā Milošs.
“Ne jau tikai sliekas,” turpina Jukijs. “Visi dzīvnieki varētu brīvi pārvietoties visur, kur vien vēlas.”
“Vai tas nozīmē, ka es varētu iet ievākt augļus, kur vien man kārojas – ne tikai savā zemē?” cerīgi vaicā Frīda.
“Un man būtu vairāk pārtikas, ko dot mazuļiem?” pēkšņi priekā staro Milošs.
Lilū gan neko nesaka. Viņai ļoti nepatīk dalīties. Taču arī viņa sapņo ceļot pa bezgalīgiem tuneļiem...
“Citiem vārdiem sakot, tu mums iesaki dalīties ar zemi un resursiem, lai labums tiek visiem?” viņa vaicā.
“Tieši tā, slieciņ!” skaļi apstiprina Milošs. “Mums ir jāapvienojas!”
“Kāpēc gan neizveidot īstu savienību starp mūsu kopienām?” Frīda jūsmīgi ierosina. “Tādu kā vienošanos, ka mēs visi palīdzam cits citam?”
“Jā!” atsaucas Jukijs. “Tā ir lieliska ideja – un to vēlas arī Arbo. Mēs varētu to nosaukt par Meža savienību!”
Vadoņi visi kā viens skaļi aplaudē.
Acumirklī Laterna iemirdzas košās krāsās. Tās viducī lēni nolaižas ozola lapa.
“Uzspiediet savu apstiprinājumu uz šīs lapas. Tad jūs būsiet daļa no Meža savienības,” pasludina Lilū.
“Pagaidiet! Bet ko tad, ja kāds no mums nolems vairs neievērot šo vienošanos?” jautā Milošs.
“Vai – ja mēs atkal sāksim strīdēties?” piemetina Frīda.
Laternu pāršalc šaubu pilna murdoņa. Gaismas sāk dzist.
“Ja nu tā notiktu, mēs atkal sanāksim šeit kopā un domāsim, kā to atrisināt,” saka Jukijs. “Mums visiem ir jāievēro mūsu kopīgie lēmumi. Tas ir pirmais noteikums.”
Visi dzīvnieki ir vienisprātis. Laterna atkal iemirdzas.
Te pēkšņi ozola lapa iespīdas un tad aizvirpuļo augšup, uz zvaigznēm. Pārsteigti par to, vadoņi iznāk ārpusē un ierauga, ka viss mežs koši staro.
“Aah!” viņi apbrīnā iesaucas, turēdamies cieši kopā.
“Kopā mēs esam spīdoši!” izsaucas Jukijs, uzsmaidot saviem draugiem, kurus viņš tik ļoti mīl.
Jukijs aptver, ka antenas vairs nesāp.
Tajā pašā mirklī viņi izdzird kādu balsi:
“Bet kā tad ar mani? Vai esat mani aizmirsuši?!” sabozies bubina sargs Billijs. “Arī simtkāji grib piedalīties jūsu savienībā!”
Mācību materiāli
Bērniem
Aktivitāšu grāmata "Mācies kopā ar Jukiju", kurā ir izskaidrota vēsture un notikumi, kas slēpjas aiz ilustrētajā stāstā izmantotajām metaforām, kā arī ietvertas dažas izklaidējošas aktivitātes un spēles.
Skolotājiem
Rokasgrāmata skolotājiem, kas ir paredzēta izmantošanai klasē. Tajā ir ietverti ierosinājumi tematiskām diskusijām un aktivitātēm, kurās skolēni var piedalīties, nolūkā sasniegt dažus konkrētus mācību mērķus.
Apraksts:
Stāsts par Jukiju un viņa draugiem ir sagatavots, lai 7–9 gadus veciem bērniem izskaidrotu, kas ir Eiropas Savienība un kādi ir tās pirmsākumi. Tajā uzsvērts Eiropas Savienības dibināšanas galvenais nolūks: nodrošināt ilgstošu mieru starp tās dalībvalstīm.
Paketē ir sniegta arī pamatinformācija par Eiropas Savienību, un bērni tiek iepazīstināti ar tādiem jēdzieniem kā karš, miers un konfliktu risināšana. Tajā ir arī izskaidrota Eiropadomes un Eiropas Savienības Padomes kā "dalībvalstu nama" centrālā loma Savienībā.
Autors: Magali Pingaut
Līdzautori: Angélique Berhault, Nathalie Vandelle
Ilustrācijas: Thomas Leclercq
Grafiskais dizains: Angélique Berhault, José Sánchez Martínez
Tulkojums: Inga Bartkeviča, Liene Priede, Ingrīda Sniedze (Tulkošanas dienests Eiropas Savienības Padomes Ģenerālsekretariāts)
Īpaša pateicība visiem, kas piedalījušies šajā projektā, it īpaši: Marta Ausín García, Liliana Bičanová, Kathleen Bulteel, Leszek Jarosz, Achilleas Karras, Steffen Ludwig, Inga Rosińska, Nadia Spirito
Built with Shorthand