"Mēs izmantojam sīkdatnes, lai nodrošinātu jums labāku pārlūkošanas pieredzi. Nepieciešamās sīkdatnes ir vajadzīgas Padomes tīmekļa vietnes būtisko elementu atbalstam. Neobligātās sīkdatnes palīdz mums sagatavot anonīmus un apkopotus statistikas ziņojumus, lai labāk apmierinātu jūsu vajadzības.
Migrācijas politika: Padome panāk vienošanos par galvenajiem tiesību aktiem patvēruma un migrācijas jomā
Padome šodien spēra izšķirošu soli ceļā uz ES patvēruma un migrācijas noteikumu kopuma modernizāciju. Tā vienojās par sarunu nostāju attiecībā uz Patvēruma procedūras regulu un Patvēruma un migrācijas pārvaldības regulu. Šī nostāja veidos pamatu Padomes prezidentvalsts sarunām ar Eiropas Parlamentu.
Neviena dalībvalsts migrācijas problēmas nevar atrisināt viena pati. Priekšposteņa valstīm ir vajadzīga mūsu solidaritāte. Un visām dalībvalstīm ir jāspēj paļauties uz to, ka noteikumi, par kuriem panākta vienošanās, tiks ievēroti atbildīgi. Esmu ļoti gandarīta, ka uz šā pamata esam vienojušies par mūsu sarunu nostāju.
Marija Malmere Stenergarda, Zviedrijas migrācijas lietu ministre
Patvēruma procedūras racionalizēšana
Patvēruma procedūras regula (PPR) nosaka visā ES vienotu procedūru, kas dalībvalstīm jāievēro, kad cilvēki lūdz starptautisko aizsardzību. Tā racionalizē procesuālo kārtību (piemēram, procedūras ilgums) un nosaka patvēruma meklētāja tiesību standartus (piemēram, tulka pakalpojumu sniegšana vai tiesības uz juridisko palīdzību un pārstāvību).
Regulas mērķis ir arī novērst ļaunprātīgu sistēmas izmantošanu, skaidri nosakot, ka pieteikuma iesniedzējiem ir jāsadarbojas ar iestādēm visā procedūras laikā.
Robežprocedūras
PPR arī ievieš obligātas robežprocedūras, kuru mērķis ir pie ES ārējām robežām ātri novērtēt, vai pieteikumi ir nepamatoti vai nepieņemami. Personām, uz kurām attiecas patvēruma robežprocedūra, nav atļauts ieceļot dalībvalsts teritorijā.
Robežprocedūra būtu piemērojama, ja patvēruma meklētājs pauž vēlmi iesniegt pieteikumu ārējās robežas šķērsošanas vietā pēc tam, kad aizturēts saistībā ar nelikumīgu robežas šķērsošanu un kad izkāpis vai izcelts krastā pēc meklēšanas un glābšanas operācijas. Procedūra dalībvalstīm ir obligāta, ja pieteikuma iesniedzējs apdraud valsts drošību vai sabiedrisko kārtību, ja ir maldinājis iestādes, sniedzot nepatiesu informāciju vai nesniedzot informāciju, un ja pieteikuma iesniedzējs ir tādas valsts valstspiederīgais, kuras atzīšanas rādītājs ir mazāks par 20 %.
Kopējam patvēruma un atgriešanas robežprocedūras ilgumam nevajadzētu pārsniegt sešus mēnešus.
Pietiekama spēja
Lai veiktu robežprocedūras, dalībvalstīm ir jāizveido tāda pietiekama spēja uzņemšanas un cilvēkresursu ziņā, kas vajadzīga, lai jebkurā konkrētā brīdī izskatītu noteiktu skaitu pieteikumu un izpildītu atgriešanas lēmumus.
ES līmenī šī pietiekamā spēja ir 30 000. Katras dalībvalsts pietiekamā spēja tiks noteikta, pamatojoties uz formulu, kurā ņemts vērā neatbilstīgas robežšķērsošanas gadījumu un ieceļošanas atteikumu skaits triju gadu laikā.
Dublinas noteikumu grozīšana
Patvēruma un migrācijas pārvaldības regulai (PMPR), tiklīdz par to būs panākta vienošanās, būtu jāaizstāj pašreizējā Dublinas regula. Dublinas regulā ir paredzēti noteikumi, kuros noteikts, kura dalībvalsts ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu. PMPR šos noteikumus racionalizēs un saīsinās termiņus. Piemēram, pašreizējā sarežģītā atpakaļuzņemšanas procedūra, kuras mērķis ir nosūtīt pieteikuma iesniedzēju atpakaļ uz dalībvalsti, kas ir atbildīga par viņa pieteikumu, tiks aizstāta ar vienkāršu atpakaļuzņemšanas paziņojumu.
Jauns solidaritātes mehānisms
Lai līdzsvarotu pašreizējo sistēmu, saskaņā ar kuru dažas dalībvalstis ir atbildīgas par lielāko daļu patvēruma pieteikumu, tiek ierosināts jauns solidaritātes mehānisms, kas būtu vienkāršs, prognozējams un praktiski izmantojams. Jaunajos noteikumos obligātā solidaritāte ir apvienota ar dalībvalstīm paredzētu elastību attiecībā uz individuālo ieguldījumu izvēli. Šie ieguldījumi ietver pārcelšanu, finansiālus ieguldījumus vai alternatīvus solidaritātes pasākumus, piemēram, personāla izvietošanu vai pasākumus, kas vērsti uz spējas veidošanu. Dalībvalstīm ir pilnīga rīcības brīvība attiecībā uz to, kādā veidā solidāri palīdzēt. Nevienai dalībvalstij pārcelšana nekad nebūs jāveic obligāti.
Būs noteikts ikgadējs minimālais pārcelšanas gadījumu skaits no dalībvalstīm, kurās lielākā daļa personu ieceļo ES, uz dalībvalstīm, kuras ir mazāk pakļautas šādai ieceļošanai. Šis skaits ir 30 000, savukārt ikgadējais minimālais finansiālo iemaksu apjoms būs 20 000 EUR par katru pārcelšanu. Šos skaitļus vajadzības gadījumā var palielināt, un tiks ņemtas vērā arī situācijas, kad konkrētajā gadā nav paredzēta vajadzība pēc solidaritātes.
Lai kompensētu iespējamu nepietiekamu skaitu solīto pārcelšanas gadījumu, būs pieejama atbildības izlīdzināšana kā otrā līmeņa solidaritātes pasākums par labu tām dalībvalstīm, kas gūst labumu no solidaritātes. Tas nozīmēs, ka ieguldītāja dalībvalsts uzņemsies atbildību izskatīt patvēruma pieteikumu, ko būs iesniegušas personas, kas parastos apstākļos būtu pakļautas pārsūtīšanai uz atbildīgo dalībvalsti (labuma guvēju dalībvalsti). Šī shēma kļūs obligāta, ja pārcelšanas solījumi nenodrošinās 60 % no kopējām vajadzībām, ko Padome noteikusi attiecīgajam gadam, vai nesasniegs regulā noteikto skaitu (30 000).
Ļaunprātīgas izmantošanas un sekundārās kustības novēršana
PMPR ir iekļauti arī pasākumi, kuru mērķis ir novērst to, ka patvēruma meklētājs sistēmu izmanto ļaunprātīgi, un nepieļaut sekundāro kustību (kad migrants no valsts, kurā pirmoreiz ieradies, pārceļas, lai lūgtu aizsardzību vai pastāvīgu pārmitināšanu citur). Regulā, piemēram, ir noteikts, ka patvēruma meklētājiem pieteikums jāiesniedz pirmās ieceļošanas vai likumīgas uzturēšanās dalībvalstīs. Tas attur no sekundārās kustības, ierobežojot iespējas izbeigt procedūru vai atbildību nodot citai dalībvalstij, un tādējādi samazina pieteikuma iesniedzēja iespējas izvēlēties dalībvalsti, kurā iesniegt savu pieteikumu.
Lai gan jaunajā regulā būtu jāsaglabā galvenie noteikumi par atbildības noteikšanu, saskaņotajos pasākumos cita starpā ir grozīti procedūras ilguma termiņi:
pirmās ieceļošanas dalībvalsts par patvēruma pieteikumu būs atbildīga divus gadus;
ja valsts vēlas pārsūtīt personu uz dalībvalsti, kas ir faktiski atbildīga par attiecīgo migrantu, un šī persona aizbēg (piemēram, kad migrants slēpjas, lai izvairītos no pārsūtīšanas), atbildība pēc trim gadiem tiks nodota pārsūtītājai dalībvalstij;
ja dalībvalsts robežprocedūrā noraida pieteikuma iesniedzēju, tās atbildība par minēto personu beigsies pēc 15 mēnešiem (atjaunota pieteikuma gadījumā).
Vispārīga informācija un turpmākie pasākumi
Abi tiesību akti, attiecībā uz kuriem Padome ir vienojusies par vispārēju pieeju, ir daļa no Migrācijas un patvēruma pakta, ko veido priekšlikumi ES migrācijas un patvēruma noteikumu reformēšanai. Šim jaunajam 2020. gada 23. septembra Migrācijas un patvēruma paktam tika pievienoti vairāki tiesību aktu priekšlikumi. Tostarp Patvēruma un migrācijas pārvaldības regula un grozījums 2016. gada priekšlikumā regulai par patvēruma procedūru.