Ekonomikas pārvaldības sistēma
Ekonomikas pārvaldība ir viens no galvenajiem ekonomiskās un monetārās savienības pīlāriem. Tās mērķis ir atklāt un koriģēt ekonomikas nelīdzsvarotību, kas varētu vājināt valstu ekonomiku vai ar pārrobežu blakusefektiem ietekmēt citas ES valstis.
Kas ir ES ekonomikas pārvaldības sistēma?
Pirms euro ieviešanas ES 1992. gadā ar Māstrihtas līgumu izveidoja ekonomiskās un monetārās savienības arhitektūru.
Ekonomikas pārvaldības sistēma ir iestāžu un procedūru sistēma, ko ES ir izveidojusi, lai koordinētu dalībvalstu ekonomikas politiku un sasniegtu tās ekonomiskos mērķus. Šajā sistēmā ir iekļauta sīki izstrādāta politikas koordinēšanas un uzraudzības sistēma. Tā balstās uz tādu ekonomikas tendenču uzraudzības, novēršanas un koriģēšanas principiem, kuras varētu vājināt atsevišķu dalībvalstu ekonomiku vai izraisīt plašāku ietekmi uz citām tautsaimniecībām.
Efektīva ekonomikas politikas koordinācija un uzraudzība visā ES dod trīs galvenos ieguvumus.
Tā visām dalībvalstīm nodrošina publisko finanšu stabilitāti un ilgtspēju vidējā termiņā un ilgtermiņā.
Tā veicina ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi un konverģenci.
Tā novērš makroekonomikas nelīdzsvarotību ar tādu reformu un investīciju palīdzību, kuras ir paredzētas izaugsmes un noturības veicināšanai.
Kopā ar vienoto valūtu eurozonā un ar to saistīto vienoto monetāro politiku tā ir veicinājusi ekonomikas stabilitāti, izaugsmi un lielāku nodarbinātību.
Ekonomikas pārvaldības sistēmas reforma
Kopš Māstrihtas līguma stāšanās spēkā ES ekonomikas pārvaldības sistēma ir pakāpeniski attīstījusies. Lai reaģētu uz tādām ekonomikas krīzēm kā 2008. gada globālā finanšu krīze, tika īstenotas reformas.
Atgūšanās no Covid-19 pandēmijas un pret Ukrainu vērstā Krievijas agresijas kara sekas izvirza jaunus pārbaudījumus ES ekonomikai, ņemot vērā augstākus parāda līmeņus un procentu likmes, kā arī jaunus investīciju un reformu mērķus. Pašreizējā sistēma ir arī izrādījusies pārāk neelastīga grūtos laikos, un tā rezultātā dalībvalstis nevienmērīgi ievēro noteikumus.
Tāpēc ES ir vēlreiz atjauninājusi savu ekonomikas pārvaldības sistēmu, lai padarītu to piemērotu nākotnei. Padome 2024. gada 29. aprīlī pieņēma tiesību aktu paketi, ar ko reformē ES ekonomikas un fiskālās pārvaldības sistēmu. Jaunie noteikumi stājās spēkā 2024. gada 30. aprīlī.
Reformas galvenie mērķi ir šādi:
- nodrošināt stabilas un ilgtspējīgas valsts finanses,
- veicināt izaugsmi, izmantojot reformas un investīcijas.
Jauno noteikumu mērķis ir arī palīdzēt īstenot ES prioritātes, proti, – veidot digitālu, zaļu un noturīgāku nākotni, vienlaikus stiprinot atbalstu ES konkurētspējai un stratēģiskajai autonomijai.
Kādi ir tās noteikumi?
ES ekonomikas pārvaldības sistēma balstās uz dažādiem noteikumu kopumiem.
Līgums par ES darbību (LESD)
Tajā ir noteiktas atsauces vērtības valdības budžeta deficīta un valsts parāda līmenim.
Plānotais vai reālais valdības deficīts 3 % apmērā no iekšzemes kopprodukta (IKP) tirgus cenās. Valsts parāds 60 % apmērā no IKP tirgus cenās.
Stabilitātes un izaugsmes pakts (SIP)
Tajā ir paredzēti noteikumi valstu fiskālās un ekonomikas politikas uzraudzībai un koordinēšanai.
SIP ir gan preventīvi, gan korektīvi noteikumi. SIP attiecas uz visām ES dalībvalstīm, bet sankcijas saskaņā ar “korektīvo daļu” var piemērot tikai eurozonas valstīm.
Sešu un divu tiesību aktu kopums
Noteikumi, kas pastiprina fiskālo uzraudzību un rada makroekonomikas nelīdzsvarotības novēršanas procedūru, lai nodrošinātu tādas nelīdzsvarotības pārraudzību, kura rodas ārpus fiskālās politikas.
Preventīvie pasākumi
Stabilitātes un izaugsmes paktā (SIP) ir izklāstīta fiskālās pārvaldības sistēma, kas pazīstama arī kā “preventīvā daļa”. Preventīvās daļas mērķis ir nodrošināt stabilas valsts finanses un ilgtspējīgu maksājumu bilanci, kā arī izvairīties no pārmērīga valsts budžeta deficīta.
Lielu daļu no ekonomikas un fiskālās politikas koordinēšanas ES un tās dalībvalstis praktiski īsteno ikgadējā Eiropas pusgada procesā, saskaņojot tos ar noteikumiem, par ko ir panākta vienošanās ES līmenī.
Katra dalībvalsts katru gadu no Padomes saņem norādes par savu ekonomikas, budžeta, nodarbinātības un strukturālo politiku. Šos konkrētām valstīm adresētos ieteikumus sākotnēji ierosina Komisija, un pēc tam tos analizē un apspriež dalībvalstu eksperti, par tiem vienojas ES ekonomikas un finanšu ministri, pirms tos apspriež ES valstu un valdību vadītāji Eiropadomē, un pēc tam tos oficiāli pieņem Padome.
Reforma, par kuru panākta vienošanās, ievieš katrai dalībvalstij pielāgotu pieeju, ņemot vērā atšķirīgo fiskālo stāvokli, valsts parāda līmeni un ekonomikas problēmas visā ES. Tajā pašā laikā tā nodrošina, lai parāda attiecība un deficīts kopumā pakāpeniski, reālistiski un izaugsmi veicinošā veidā samazinātos līdz piesardzīgam līmenim. Tā arī nodrošina efektīvu daudzpusējo uzraudzību.
Atsauces trajektorija
Dalībvalstīm, kurās valdības deficīts un parāds pārsniedz attiecīgās atsauces vērtības, proti, attiecīgi 3 % un 60 % no IKP, Komisija nosūta uz risku balstītu un diferencētu atsauces trajektoriju, kas izteikta kā daudzgadu neto izdevumi. Dalībvalstis, kas ievēro atsauces vērtības, var no Komisijas prasīt tehnisku informāciju par strukturālo primāro bilanci, kas vajadzīga, lai nodrošinātu to nominālā deficīta saglabāšanos zem 3 % no IKP.
Trajektorija nodrošina, lai pēc fiskālās korekcijas perioda dalībvalstu valdības parāds vidējā termiņā ticami samazinātos vai saglabātos piesardzīgā līmenī zem 60 % no IKP. Turklāt tās mērķis ir nodrošināt, lai jebkāds valsts budžeta deficīts samazinātos un saglabātos zem 3 % no IKP.
Standarta fiskālās korekcijas periods ir četri gadi. Tomēr dalībvalstis var lūgt ilgāku korekcijas periodu līdz septiņiem gadiem. Šo pagarinājumu atļauj, ja attiecīgā dalībvalsts izdara reformas un investīcijas, kas uzlabo noturību un izaugsmes potenciālu, atbalsta fiskālo ilgtspēju un pievēršas tādām kopīgām ES prioritātēm kā zaļā un digitālā pārkārtošanās, enerģētiskā drošība vai aizsardzības spēju veidošana.
Atsauces trajektorijai jāievēro divi aizsargpasākumi:
- parāda ilgtspējas aizsargpasākums,
- deficīta noturības aizsargpasākums.
Parāda ilgtspējas aizsargpasākums nodrošinās, lai valsts parāda attiecība samazinātos vismaz par 1 % no IKP gadā, kamēr dalībvalsts parāda attiecība pārsniedz 90 %, vai 0,5 % no IKP, dalībvalsts parāda attiecībai saglabājoties robežās no 60 % līdz 90 %. Šis aizsargpasākums neattiecas uz valstīm, kuru parāda attiecība ir mazāka par 60 %. Tā mērķis ir pakāpeniski un reālistiski samazināt parāda attiecību līdz piesardzīgam līmenim.
Deficīta noturības aizsargpasākums nodrošina drošības rezervi, kas nepārsniedz Līgumā noteikto 3 % deficīta atsauces vērtību. Tā mērķis ir, izveidojot fiskālās rezerves, panākt nākotnes prasībām atbilstošus valstu budžetus.
Valstu fiskālie un strukturālie plāni vidējam termiņam
Saskaņā ar jauno sistēmu katra dalībvalsts sagatavo fiskālo un strukturālo plānu vidējam termiņam, kas aptver četru vai piecu gadu laikposmu. Šajā plānā ir iekļautas fiskālās, reformu un investīciju saistības, un tas palīdz nodrošināt konsekventu un pakāpenisku parāda samazināšanu un veicināt ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi.
Pamatojoties uz savu atsauces trajektoriju vai tehnisko informāciju, dalībvalstis savos valsts fiskālajos strukturālajos plānos vidējam termiņam iekļauj savu fiskālās korekcijas trajektoriju, kas izteikta kā neto izdevumu trajektorija.
Šie plāni un neto izdevumu trajektorijas pēc Komisijas novērtējuma ir jāapstiprina Padomei. Ja dalībvalsts lūdz pagarināt korekcijas periodu, Padomei ir jāapstiprina arī reformu un investīciju saistību kopums, kas ir minētā pagarinājuma pamatā.
Ja dalībvalsts vidējam termiņam izvirzītais valsts fiskālais un strukturālais plāns neatbilst prasībām, Padome iesaka dalībvalstij iesniegt pārskatītu plānu.
Komisija izmanto kontroles kontu, lai uzraudzītu dalībvalstu kumulatīvās augšupējās un lejupvērstās novirzes no to apstiprinātajām neto izdevumu trajektorijām.
Neto izdevumu rādītājs
Lai vienkāršotu ES fiskālo sistēmu un palielinātu pārredzamību, par pamatu neto izdevumu trajektorijas noteikšanai un ikgadējās fiskālās uzraudzības veikšanai katrā dalībvalstī izmanto vienotu darbības rādītāju, kas balstīts uz parāda ilgtspēju: neto izdevumu rādītāju.
Tā pamatā ir valsts finansētie primārie neto izdevumi, t. i., izdevumi, kuros nav ieskaitīti diskrecionāri ieņēmumu pasākumi, procentu izdevumi, cikliskā bezdarba izdevumi, valsts izdevumi ES finansēto programmu līdzfinansēšanā un izdevumi ES programmām, kas pilnībā atbilst ieņēmumiem no ES fondiem.
Neto izdevumu rādītājs dod iespēju panākt makroekonomisko stabilizāciju, jo to neietekmē automātiskie stabilizatori, tostarp ieņēmumu un izdevumu svārstības, kas nav tiešā valdības kontrolē.
Gada progresa ziņojums
Jaunajā sistēmā tika ieviests gada progresa ziņojums, kurā katra dalībvalsts informē par sava vidējam termiņam izvirzītā valsts fiskālā un strukturālā plāna īstenošanu, tostarp par neto izdevumu trajektoriju, un par progresu attiecībā uz reformām un investīcijām.
Izņēmuma klauzula
Noteikumi paredz iespēju izmantot vispārēju izņēmuma klauzulu, tādējādi apturot noteikumu piemērošanu visām dalībvalstīm, ja eurozonā vai ES kopumā pastāv nopietna ekonomikas lejupslīde, ar nosacījumu, ka tas neapdraud fiskālo stabilitāti vidējā termiņā. Klauzulas izmantošanas termiņš ir viens gads, bet to var pagarināt.
Saskaņā ar jaunajiem noteikumiem Padome var izmantot valsts izņēmuma klauzulu, ja dalībvalsts to pieprasa un Komisija – iesaka. Tas apturētu noteikumu piemērošanu tikai attiecīgajai dalībvalstij, ja ārkārtas apstākļi, kurus šī dalībvalsts nevar kontrolēt, būtiski ietekmē tās publiskās finanses. Šo klauzulu izmanto tikai tad, ja tādējādi netiek apdraudēta fiskālā stabilitāte vidējā termiņā, un Padome precizē tās izmantošanas laika termiņu.
2025. gada 8. jūlijā Padome iedarbināja valsts izņēmuma klauzulu šādām 15 dalībvalstīm: Beļģija, Bulgārija, Čehija, Dānija, Horvātija, Igaunija, Grieķija, Latvija, Lietuva, Polija, Portugāle, Slovākija, Slovēnija, Somija un Ungārija. 2025. gada 10. oktobrī Padome klauzulu iedarbināja arī Vācijai.
Mērķis ir palīdzēt atvieglot to pāreju uz lielākiem aizsardzības izdevumiem valsts līmenī, vienlaikus nodrošinot parāda ilgtspēju.
Izpilde
Saskaņā ar Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD 126. panta 1. punkts) dalībvalstīm ir jāizvairās no pārmērīga valsts budžeta deficīta un parādiem. Praksē tas nozīmē, ka dalībvalstīm nevajadzētu pārsniegt atsauces vērtību deficīta attiecībai – 3 % un parāda attiecībai – 60 %.
Izpildes noteikumi šajā jomā ir izklāstīti SIP korektīvajā daļā. Šie noteikumi ir jāpastiprina jaunajā ekonomikas pārvaldības sistēmā.
Pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūra
Pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūras (EDP) mērķis ir nodrošināt budžeta disciplīnu. Ar to tiecas:
- novērst pārmērīgu valdības budžeta deficītu un, ja tāds rodas, mudināt ātri to novērst;
- pakāpeniski samazināt parādu ilgtspējīgā veidā, līdz parāds nepārsniedz Līgumā noteikto atsauces vērtību, kas ir 60 % no IKP.
Pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūrā, balstoties uz deficīta kritēriju, prasa minimālu ikgadējo strukturālo korekciju 0,5 % apmērā no IKP. Par neievērošanu var uzlikt naudas sodu līdz 0,05 % no IKP, un attiecīgajai dalībvalstij tas būs jāmaksā ik pēc sešiem mēnešiem, līdz Padome apstiprinās, ka ir veikti efektīvi pasākumi. Komisija apsver iespēju sākt uz deficītu balstītu pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūru, ja valsts budžeta deficīta attiecība pret IKP pārsniedz 3 % atsauces vērtību.
Jaunajos noteikumos uz parādu balstītā pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūra ir vērsta uz novirzīšanos no neto izdevumu trajektorijas. Tas nozīmē, ka tiek uzskatīts, ka valdības parāda attiecība pret IKP pietiekami samazinās un pietiekami strauji tuvojas atsauces vērtībai, ja attiecīgā dalībvalsts ievēro savu neto izdevumu trajektoriju. Komisija apsver iespēju sākt uz parādu balstītu pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūru, ja novirzes, kas reģistrētas dalībvalsts kontroles kontā, ikgadēji pārsniedz vai nu 0,3 % no IKP, vai kumulatīvi – 0,6 % no IKP.
Novērtējot, vai dalībvalsts ievēro deficīta un/vai parāda kritērijus, Padome un Komisija izvērtē dažādus attiecīgos faktorus. Starp tiem ir:
- novirzes smagums,
- progress reformu un investīciju īstenošanā,
- valsts parāda problēmu pakāpe,
- lielāki aizsardzības izdevumi (attiecīgā gadījumā).
Komisija regulāri izvērtē, vai attiecīgā valdība ir efektīvi rīkojusies, un nāk klajā ar ieteikumu Padomei. Tad Padomes ziņā ir izlemt, vai sankcijas var izbeigt, vai arī tās būtu jāturpina un/vai jāpastiprina.
Pēdējo reizi pārskatīts: 2025. gada 10. oktobris