Pievienošanās eurozonai

Pievienošanās eurozonai nozīmē pievienošanos pasaules otrajai lielākajai rezerves valūtai un otrajai visvairāk tirgotajai valūtai.

Lai ieviestu euro, valstīm ir jāizpilda 1992. gada Māstrihtas līgumā noteiktie kritēriji, ko parasti dēvē par “Māstrihtas kritērijiem”.

Šīs ekonomiskās un juridiskās prasības tika noteiktas, lai nodrošinātu, ka dalībvalstis ir gatavas ieviest euro un netraucēti darboties eurozonā.

Bulgārija ir pēdējā valsts, kas pievienojusies eurozonai, ieviešot vienoto valūtu 2026. gada 1. janvārī.

Euro starptautiskā nozīme

Nepiedalīšanās klauzulas

Visām ES dalībvalstīm principā ir pienākums ieviest euro, tiklīdz tās ir izpildījušas konverģences kritērijus. Vienīgais izņēmums ir Dānija, uz kuru attiecas tā sauktā nepiedalīšanās klauzula ES līgumos, kas šo valsti atbrīvo no euro pieņemšanas.

Tomēr Dānija var pieteikties dalībai eurozonā, ja tā kādreiz izvēlētos to darīt.

_{Pievienošanās nosacījumi}

Lai pievienotos eurozonai, ES valstīm ir jāizpilda konkrēti priekšnosacījumi:

ekonomiskās konverģences kritēriji,
juridiskā konverģence.

Ekonomiskās konverģences kritēriji

Cenu stabilitāte

Ilgtspējīgas procentu likmes

Ilgtspējīgas publiskās finanses

Stabili valūtas kursi

Cenu stabilitāte

Valstī jābūt noturīgai cenu stabilitātei, un vidējais inflācijas līmenis (viena gada griezumā) nedrīkst vairāk kā par 1,5 procentpunktiem pārsniegt triju cenu stabilitātes ziņā labāko dalībvalstu vidējo rādītāju.

Stabilas un ilgtspējīgas valsts finanses

Plānotais vai faktiskais valdības budžeta deficīts nedrīkst pārsniegt 3 % no IKP.
Valdības parāda attiecība pret IKP nedrīkst pārsniegt 60 %.

Ilgtermiņa procentu likmes, lai novērtētu konverģences stabilitāti

Valsts vidējai nominālajai ilgtermiņa procentu likmei nevajadzētu vairāk kā par 2 procentpunktiem pārsniegt trīs dalībvalstu ar labākajiem rādītājiem procentu likmi.

Valūtas kursa stabilitāte, lai apliecinātu, ka ekonomika var izturēt valūtas svārstības

Valstij vismaz divus gadus jāpiedalās valūtas kursa mehānismā (VKM II):

nepieļaujot būtiskas novirzes no VKM II centrālā kursa,
nepieļaujot savas valūtas divpusējā centrālā kursa devalvēšanu attiecībā pret euro.

Valūtas kursa mehānisma (VKM II) mērķis ir parādīt, ka valsts ekonomika var darboties bez pārmērīgām valūtas svārstībām.

Kad dalībvalsts, kas nav eurozonas dalībniece, pievienojas VKM II, tās valsts valūta tiek piesaistīta euro ar centrālo kursu, kas ir saskaņots ar eurozonas dalībvalstīm, dalībvalstīm, kas nav eurozonas dalībnieces, bet jau piedalās VKM II, un ECB, iesaistot Komisiju. Tad tiek pieļauts, ka valūta svārstās standarta robežās, kas ir 15 % virs vai zem šā saskaņotā centralizētā valūtas kursa.

Tā kā VKM II ir priekšnoteikums euro ieviešanai, visām dalībvalstīm, kas nav eurozonas dalībnieces, izņemot Dāniju, kādā posmā ir jāpievienojas mehānismam.

Kopš 2018. gada valstīm, kas vēlas pievienoties VKM II, ir arī jābūt sākušām ciešu sadarbību ar Eiropas Centrālās bankas vienoto uzraudzības mehānismu un īstenojušām konkrētas politikas saistības.

Juridiskā konverģence

Kandidātiem, kas vēlas pievienoties eurozonai, jānodrošina arī valsts tiesību aktu atbilstība Līgumam un Eiropas Centrālo banku sistēmas (ECBS) un Eiropas Centrālās bankas (ECB) Statūtiem.

Līgumā un Statūtos ir paredzēta centrālo banku neatkarība.

Izvērtējums par valsts gatavību: konverģences ziņojumi

Vismaz reizi divos gados Eiropas Centrālā banka (ECB) un Eiropas Komisija izvērtē, vai tās dalībvalstis, kuras nav eurozonas dalībnieces (tā dēvētās “dalībvalstis ar izņēmuma statusu”), ir izpildījušas konverģences kritērijus un tāpēc ir gatavas ieviest euro. Katra no minētajām iestādēm sagatavo konverģences ziņojumu, kurā tā ietver sava izvērtējuma rezultātus.

Šie ziņojumi tiek iesniegti ES Padomei, kura tos izskata un uz to pamata pēc tam pieņem iespējamus turpmākus lēmumus.

Šādu ziņojumu ECB un Komisija var sagatavot arī jebkurā laikā, ja to pieprasa kāda dalībvalsts, kas nav eurozonas dalībniece, bet vēlas pievienoties eurozonai.

Lēmums par euro ieviešanu

Lēmumu par to, vai valsts var ieviest euro, pieņem ES Padome.

Padome šādu lēmumu pieņem pēc tam, kad:

tā ir saņēmusi Komisijas sagatavotu priekšlikumu,
tā ir saņēmusi ieteikumu no eurozonas dalībvalstīm,
tā ir apspriedusies ar Eiropas Parlamentu,
ir notikušas apspriedes Eiropadomē.

Galīgo lēmumu pieņem visas ES dalībvalstis. ES tiesību aktos to dēvē par “izņēmuma statusa atcelšanu”.

Valūtas kursa noteikšana

Papildus minētajam ES Padome neatgriezeniski nosaka valūtas kursu, pēc kura euro aizstāj attiecīgās dalībvalsts valūtu.

Šo lēmumu Padome pieņem uz Komisijas priekšlikuma pamata un pēc apspriešanās ar Eiropas Centrālo banku.

Lēmumu pieņem, ja Padomē par to vienprātīgi nobalso eurozonas dalībvalstis un valsts, kura vēlas ieviest euro.

Eurozonas dalībvalstu loma

Eurozonas valstis sniedz ieteikumu ES Padomei par to, vai konkrētā valsts ir gatava ieviest euro.

Eurozonas dalībvalstīm šis ieteikums ir jāsniedz sešu mēnešu laikā pēc tam, kad Padome ir saņēmusi Komisijas priekšlikumu par euro ieviešanu dalībvalstī.

Ieteikums ir jāpieņem eurozonas dalībvalstīm ar kvalificētu balsu vairākumu.

Pienākumi, pievienojoties eurozonai

Euro ieviešana ietver:

pastāvīgu valūtas kursa noteikšanu starp valsts valūtu un euro,
atbildības par monetāro politiku nodošanu Eiropas Centrālajai bankai,
dalībvalstu pienākumu piedalīties koordinētā krīžu pārvarēšanā, tostarp vajadzības gadījumā sniedzot finansiālu palīdzību citām eurozonas dalībvalstīm, lai nodrošinātu stabilitāti,
valdību pienākumu informēt un izglītot savus iedzīvotājus par pārmaiņām, kas saistītas ar pievienošanos eurozonai, tostarp par ietekmi uz ikdienas dzīvi, ieguvumiem un ar to saistītajām problēmām,
ciešāku valstu budžeta politikas koordināciju. Katru gadu oktobrī eurozonas dalībvalstis iesniedz Komisijai izvērtēšanai savus nākamā gada budžeta plānu projektus. Eurozonas dalībvalstīm var piemērot sankcijas, ja tās neizpilda kritērijus, kas saistīti ar stabilām un ilgtspējīgām publiskajām finansēm.

Kā pievienoties eurozonai