ES zivju krājumu pārvaldība
ES dalībvalstis ES kopējās zivsaimniecības politikas ietvaros ir definējušas kopīgus noteikumus, lai pārvaldītu zivju resursus un gādātu par to, ka tos var izmantot ilgtspējīgi, vienlaikus nodrošinot veselīgu pārtiku par pieņemamām cenām.
Kāpēc ES ir jāpārvalda zivju krājumi?
Zivis, kā arī akvakultūras produkti ir veselīga uztura svarīga sastāvdaļa. ES ir pasaulē lielākais jūras produktu tirgus. ES katru gadu uz vienu iedzīvotāju vidēji tiek patērēti 24,4 kg zivju vai jūras produktu. 75 % no patērētajām zivīm un jūras produktiem tiek iegūti savvaļas zvejā.
Zivju resursi nav neierobežoti, un pārzveja var ietekmēt krājumu reproduktīvo spēju. Nekontrolējot, kurš ko zvejo, daži zivju krājumi var izbeigties vai to nozveja var vairs nebūt ekonomiski izdevīga.
ES zvejniecības pārvaldības sistēma, kas ir daļa no ES kopējās zivsaimniecības politikas:
- palīdz aizsargāt zivju krājumu reprodukciju,
- sagatavo nosacījumus ienesīgai zvejniecības nozarei,
- piešķir zvejas iespējas,
- ir nozīmīga jūras ekosistēmas saglabāšanā.
Nozvejas limitu un kvotu noteikšana (Infografika)
ES zvejniecības pārvaldības sistēma
Svarīgākos ES zivju krājumus un zvejniecību ES līmenī pārvalda saskaņā ar:
- daudzgadu pārvaldības plāniem,
- gada nozvejas limitiem (zināmiem kā KPN).
Katrā daudzgadu pārvaldības plānā ir ietverti zivju krājumu pārvaldības mērķi, un tajā var būt iekļauti arī citi konkrēti saglabāšanas noteikumi. Turklāt daudzgadu plānos ir iekļauts maksimālā ilgtspējīgas ieguves apjoma mērķis un termiņš šā mērķa sasniegšanai.
ES nosaka gada nozvejas limitus lielākajai daļai komerciālo zivju krājumu. Tos sauc arī par kopējo pieļaujamo nozveju (KPN) jeb zvejas iespējām. KPN sadala starp ES dalībvalstīm, piešķirot valstu kvotas. Katra dalībvalsts ir atbildīga par to, lai nodrošinātu, ka kvotas netiek pārzvejotas.
Kvotas un nozvejas limiti attiecas uz zivju krājumiem, kuri atrodas ES ūdeņos vai kurus ES zvejas kuģi zvejo konkrētos ūdeņos, kas nav ES ūdeņi.
Svarīgākie jēdzieni
Zivju krājums – dzīvie resursi jūras ekosistēmā, no kuriem tiek gūta nozveja. Tas var ietvert vienas vai vairāku zivju sugu populāciju, bezmugurkaulniekus un augus
Kopējā pieļaujamā nozveja (KPN), saukta arī par zvejas iespējām – maksimālais zivju daudzums, ko drīkst nozvejot no konkrētiem krājumiem (izteikts tonnās vai skaitļos)
Kvotas (valsts) – katrai dalībvalstij atļautā kopējās pieļaujamās nozvejas daļa
Maksimālais ilgtspējīgas ieguves apjoms – lielākā nozveja, ko var veikt no vienas sugas krājuma, nesamazinot populācijas lielumu
Kur atrodas ES ūdeņi?
Šajā kartē parādītas ES dalībvalstu ekskluzīvās ekonomikas zonas (EEZ). Katrai valstij ir tiesības izmantot jūras resursus savā zonā. ES dalībvalstis lielāko daļu resursu pārvalda kopīgi, pamatojoties uz noteikumiem, par kuriem panākta vienošanās ar ES kopējo zivsaimniecības politiku.
Krasta kontūras: © EuroGeographics, © FAO (ANO). EEZ: © VLIZ, avots: Eiropas Komisija – Eurostat/GISCO
Starptautiski nolīgumi: zivju krājumu kopīga pārvaldība
Attiecībā uz zivju krājumiem, kas ir kopīgi un tiek kopīgi pārvaldīti ar trešām valstīm, zvejas iespējām, par kurām panākta vienošanās ES līmenī, ir jāatbilst rezultātiem, kas panākti atkārtotās apspriešanās ar šīm trešām valstīm. Šīs apspriešanās ir balstītas uz starptautiskiem nolīgumiem par sadarbību zvejniecības pārvaldības jomā.
Starptautiski nolīgumi ir svarīga ES zvejniecības pārvaldības daļa. Divi galvenie starptautisku zvejniecības nolīgumu veidi ir divpusēji nolīgumi un daudzpusēji nolīgumi.
Nozvejas kvotas pēc "Brexit" (Infografika)
Līdz ar Apvienotās Karalistes izstāšanos no ES, zvejas iespējas krājumiem, kas ir kopīgi ES un Apvienotajai Karalistei, ir noteiktas saskaņā ar Tirdzniecības un sadarbības nolīgumu. Saskaņā ar nolīgumu, kas stājās spēkā 2021. gada 1. maijā, ES un Apvienotajai Karalistei ir jārīko ikgadējas apspriešanās, lai noteiktu kopīgo krājumu zvejas iespējas nākamajam gadam.
Kāda ir Padomes loma zivju krājumu pārvaldībā?
Padomei ir būtiska loma ES zivju krājumu pārvaldībā un zvejas iespēju noteikšanā dalībvalstu operatoriem, kā noteikts Līguma par Eiropas Savienības darbību 43. pantā.
Padomes pienākumi cita starpā ir šādi:
- kopējās pieļaujamās nozvejas (KPN) noteikšana,
- zvejas iespēju iedalīšana dalībvalstīm.
Praktiski tas nozīmē, ka Padome katru gadu, pamatojoties uz Eiropas Komisijas priekšlikumiem, kuru pamatā ir zinātniskie ieteikumi, pieņem gada nozvejas limitus un kvotas katram zivju krājumam, kas ir tās pārvaldībā. Tas tiek darīts, pieņemot regulu, ko vajadzības gadījumā var atjaunināt visa gada laikā.
Attiecībā uz starptautiskiem zvejniecības nolīgumiem Padome ir atbildīga par:
- sarunu pilnvaru piešķiršanu,
- nolīgumu parakstīšanu ES vārdā,
- galīgā lēmuma, ar ko nolīgumus īsteno ES tiesību aktos, pieņemšanu.
Padome arī piešķir sarunu pilnvaras Komisijai, kad tā pārstāv ES dažādās reģionālās zvejniecības pārvaldības organizācijās, kuru locekle ir Eiropas Savienība.
Saskaņā ar ES līgumiem ES ekskluzīvā kompetencē ir jūras bioloģisko resursu saglabāšana kopējās zivsaimniecības politikas ietvaros. Citas zivsaimniecības politikas jomas (tirgus politika, kontrole un akvakultūra) ir dalītā kompetencē. Parasto likumdošanas procedūru piemēro gandrīz visiem zivsaimniecības lēmumiem, izņemot nozvejas limitu un kvotu noteikšanu, kas ir Padomes prerogatīva.